13. maijā tiešraidē no Ņujorkas Metropoles operas "Klasikas" ēterā un internetā baudījām Riharda Štrausa operu "Rožu kavalieris" ar Elīnu Garanču Oktaviāna lomā. Elīnai šī bija simboliska izrāde – Oktaviāna lomu viņa dziedāja pēdējo reizi.

"Pavisam negaidot iznāk jauka sagadīšanās – nebiju to speciāli izplānojusi, bet… Manam varonim Oktaviānam ir 17 gadi un 2 mēneši. Un pirmo reizi Oktaviānu dziedāju tieši pirms 17 gadiem un diviem mēnešiem Mainingenā! Tā nu iznāk tāds labs noslēgums, simbolisks aplis," pāris dienu pirms izrādes telefonintervijā no Ņujorkas Inārai Ancānei atklāj Elīna Garanča.

Tieši Oktaviāns ir viena no viņas pirmajām lielajām lomām; dziedātāja lēš, ka viņas Oktaviāns toreiz, pirms septiņpadsmit gadiem, bijis jaunākais Eiropā. “Tobrīd man bija tikai 23 gadi, un pirmo reizi ar tik atbildīgu partiju kāpu uz skatuves – protams, bija ambīcijas, gribasspēks.

Un tieši tā ārprātīgā gribēšana ņēma virsroku... Partiju biju mācījusies kādu gadu, jo mūzika, kaut arī ļoti skaista, ir visai sarežģīta. Pirmizrādē izjutu traku adrenalīnu! Mamma un tētis sēdēja zālē – tas bija kārtīgs piedzīvojums!

Biju priecīga arī tāpēc, ka sadarbojāmies ar diriģentu Kirilu Petrenko – arī viņš bija tikpat jauns, ambiciozs, spēcīgs, varošs. Tā ir patīkamas atmiņas un priecīgs laiks.”

Elīna Garanča slavē arī jauno iestudējumu Ņujorkā, ko veidojis kanādiešu režisors Roberts Kārsens: “Tas ir asprātīgs, pilns ar daudzām detaļām un mazām niansēm, kas izrādei piešķir nepārtrauktu ritumu un vieglumu. Mēģinājumu process bija sarežģīts, bet rezultātā ir dažādi neparasti pavērsieni un pavisam negaidīti risinājumi situācijām, kas līdz šim visiem bijušas pierastas,” atklāj Elīna un pačukst, ka viņas Oktaviāns operas trešajā cēlienā pārtaps par sievieti.

“Jau tas vien ir neparasti, ka man, sievietei, jāspēlē puika. Un tagad turklāt tāds, kurš spēlē sievieti – tas nudien ir interesants aktierisks uzdevums! Man ļoti patīk šis iestudējums – esmu gandarīta, ka tieši šis būs mans pēdējais Oktaviāns. Atmiņas par šo lomu gan pirmajā, gan pēdējā iestudējumā visu dzīvi varēšu nēsāt sev līdzi.”

Vienlaikus Elīna arī neslēpj, ka Oktaviāns kļūs par viņas pēdējo atveidoto puišeli jeb “bikšu lomu”: “Emocionāli un psiholoģiski vairs nejūtos šim ampluā atbilstoši. Visi augam un attīstāmies. Arī es esmu sev atvērusi jaunu horizontu un varu teikt, ka tematikas ziņā Maršaliene ar viedajām pārdomām man kļūst aizvien tuvāka, kamēr Oktaviāna dzīves pārliecība – mazāk interesanta. Tagad tuvākas ir arī tādas varones kā Santuca, Amnerisa, Ebolī – šķiet, tagad mana būtība un temperaments jāataisno ar sieviešu lomām. Arī balss kļuvusi sievišķīgāka, nav vairs tā naivā romantisma.

Kaut Oktaviāns, tāpat kā Romeo, ir viena no manām mīļākajām lomām, abi ir jauni cilvēki, padsmitnieki, un arī balsī šis padsmitnieciskums būtu jāatrāda. Ir laiks darīt ko jaunu, attīstīties, man vajadzīgas jaunas virsotnes un Everests, kurā jāuzkāpj.

Protams, tas ir izaicinājums – pēc manām “bikšu lomām” parādīt, ka manī mīt liktenīgā sieviete, kura beidzot grib izlauzties uz āru. Ar jaunajām partijām ir pavisam cita braukšana,” pasmaida Elīna Garanča un ir gatava jaunam posmam.

Operas noslēguma trio klausītājiem ir viens no baudpilnākajiem mirkļiem visā vakarā. „Ir brīži, kad visi paceļamies spārnos un kaut kur aizlidojam – protams, zināma kontrole jau galvā ir, lai neaizpeldētu savā universā,” smejas dziedātāja. „Bet, nenoliedzami, mūzikā tas ir kulminācijas punkts, un lidojums ir tik brīnišķīgs. Tā ka arī šajā iestudējumā ne tikai spēlējam, bet arī dzīvojam.”

Kāds kritiķis Elīnu Garanču pēc šīs pirmizrādes paguvis nodēvēt par "spico mecosoprānu", par ko Elīna gardi smej.

Bet vaicāta, kurš no daudzajiem iestudējumiem, kurā viņa atveidojusi Oktaviānu, atmiņā palicis visspilgtāk, dziedātāja kā neaizmirstamāko uzvedumu min kopā ar maestro Kristiānu Tīlemani Drēzdenē. "Taču arī jaunā izrāde Metropolē ir kas ļoti īpašs.”

Protams, Vīne. "Tā ir klasika. Esot tur, saprotot vīniešu valodu un izbaudot vārdu spēles, pastaigāt pa pili, kur reiz staigājis Oktaviāns… Tas ir īpaši. Staigājot pa oriģinālajām ielām un kāpnēm, var izjust zināmu aristokrātisku augstprātību,” pasmaida dziedātāja.

Starp citu, minēto Ebolī lomu Verdi operā "Dons Karloss” Elīna gatavo Parīzes operas jauniestudējumam, kur viena no viņas partnerēm būs Hibla Gerzmava, ar kuru 11. jūlijā Elīna kāps arī uz Dzintaru koncertzāles skatuves. Pie diriģenta pults šajā koncertā būs Elīnas dzīvesbiedrs Karels Marks Šišons.

"Hiblu pazīstu jau sen – pirms vairākiem gadiem dziedājām Sanktpēterburgas lielajā laukumā, pēc tam arī vairākkārt esam redzējušās un sadraudzējušās. Arī viņas repertuārā ir agrīnais Verdi, bel canto, kas arī man tuvs, un tā nu Dzintaros sastapsimies – mēģinot atspoguļot to, ko katra no mums pašlaik dara. Būs mūzika, ko dzirdējis katrs, taču būs arī jauns repertuārs. Šonedēļ nodarbojamies ar programmas salikšanu,” stāsta Elīna.

Vaicāta, vai, neskatoties uz lielo aizņemtību un jaunā repertuāra apguvi, kāds brīdis vasarā tiks veltīts arī atpūtai, Elīna atbild apstiprinoši. "Mana labākā atpūta – atbraukt uz māju, novilkt kurpes un basām kājām staigāt pa dārzu. Mums ir māja Pārdaugavā, kur ir arī dārziņš. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk nepieciešams kontakts ar zemi. Jūtos arī atbildīga uzturēt to, ko mamma reiz iekopusi, arī tētis jānodarbina, lai viņam nepaliek garlaicīgi!

Tas prieks un zaļums, kas raksturīgs Latvijai – tāda nav nekur! Un, ja vēl redzi, kā tava iestādītā lilija uzplaukst, kā mazās alisītes sakuplo un jāņogas nogatavojas – tā ir tāda bauda...

Pēc lidostu paklājiem, lidmašīnām un pārbraucieniem gribas sajust zāli starp kāju pirkstiem, fantastisko gaisa dzidrumu un gaišās naktis, kas raksturīgas Latvijai…”