"Sanktpēterburgas mecosoprāns Oļesja Petrova ir īsts atradums. Tāda balss, kas 32 gadu vecumā ar visām niansēm spēj nodziedāt sarežģīto Azučenas partiju, turklāt pārliecinoši ietilpt arī padzīvojušās čigānietes plastiskajā tēlā, dzimst reizi gadsimtā," recenzijā pēc "Trubadūra" iestudējuma Latvijas Nacionālajā operā rakstījusi Lauma Mellēna "Neatkarīgajā Rīta Avīzē".

Rīgā Oļesja ir bieža viešņa un mūziķi Latvijā viņai jau sen kļuvuši par draugiem.

Uz Latviju viņa parasti brauc ar Volvo džipu - tieši šo marku viņa izjūt kā savējo un atrasties pie stūres viņai ļoti patīk...

Skatītāji un klausītāji Latvijā viņu pazīst pēc žilbinoši interpretētās Amnerisas, Azučenas, arī solo Verdi Rekviēmā. Dziedātāju redzēsim un dzirdēsim arī Rīgas Operas festivālā - šovakar "Aīdā" un pēcāk - arī Galā koncertā, tāpat viņa dziedās solo Mālera Astotajā simfonijā Rīgas festivālā. Bet sākam ar viņas bērnības atmiņām...

"Tētis klausījās Queen, Led Zeppelin, Deep Purple, izaugu pie Visocka dziesmām un Mašina vremeņi. Klasika gan nekad neskanēja.

Rezultātā biju viena pati - tāda jocīgā. Mājās nemitīgi dziedāju, nevienam nedevu miera. Dziedāju jau tad, kad vēl nepratu staigāt.

Sešu gadu vecumā vecāki aizveda uz mūzikas skolu, lai es dziedātu tur, nevis mājās - bet tas nelīdzēja. Jo bija taču aizvien jaunas dziesmiņas! Tā nu vecāki saprata, ka viņiem laikam visu atlikušo dzīvi nāksies klausīties manu dziedāšanu," aizrautīgi stāsta dziedātāja.

Dziedātāja pārsteidz, sakot, ka īpaši tuvs viņai koris. "Ar kori burtiski izaugu - arī tad, kad biju jau beigusi mūzikas skolu, dziedāju divos koros. Līdz pat šai dienai dievinu kora dziedāšanu, cilvēku balsu saskaņu - tā manī raisa neaprakstāmu sajūsmu! Dažbrīd šķiet, ka dziedāšana kopā ar orķestri pat nav tik ļoti skaista. Burtiski uzmetas zosāda pat tagad, kad par to runāju. Tā ir kaut kāda maģija..."

Īpašas attiecības Oļesju saista ar Džuzepes Verdi mūziku, kas godā celta arī Rīgas Operas festivālā. Visas Verdi lomas, kas rakstītas Oļesjas balss tesitūrai, ir viņas repertuārā. "Jā, jā, visas burves un vecenes ir manējās," smej dziedātāja.

Viņas mājas ir Pēterburgā. "Esmu nemitīgās koncertturnejās, nepārtraukti lidoju, dzīvoju īrētos dzīvokļos, viesnīcās, bet Pēterburga man ir vajadzīga - kaut uz vienu dienu, jo tur ir mana dvēsele."

Un kādas attiecības dziedātājai ir ar Pēterburgas mūzikas iestādēm? "Skaitos Mihaila teātra soliste, bet repertuārpolitika šeit ir tāda, ka man tur daudz darba nav. (..) Vienā mierā varu braukāt pa citām zemēm." Un kā ar krievu repertuāru? "Gandrīz visas lomas noņemtas. Nu, labi - tagad būšu Grāfiene Čaikovska "Pīķa dāmā" - tā būs mana kārtējā uzvara pār vecumu. Domāju, tā būs mana mīļākā "meitene" - veca sieviete ratiņos...

Parasti diriģenti saka: "Nu, kāpēc tu dziedi tik skaisti?! Tu taču esi veca!"

Tā gan ir - seju var savecināt, bet balsi nē."

Oļesja neslēpj - Rīgā viņai ļoti, ļoti patīk, un skatītāju mīlestību var lieliski just. "Te patiesi jūtos kā mājās. Ir laime, kad zvana Ilze Sprancmane no Operas un atkal izsaka piedāvājumu. Man patīk gaisotne Rīgas Operā, te ir daudz draugu un paziņu, draudzējos ar vairākiem solistiem. Jūtos kā pie savējiem!"

Vai arī Ņujorkas Metropoles operteātrī ir laba gaisotne? "Teātrī ir ļoti labi - visi sanāk, strādā, par politiku nerunā - manuprāt, Metropolē dzied cilvēki no visas pasaules." Un kā ar intrigām?

"Mēs, mecosoprāni, dziedam visādas indētājas, žņaudzējas, dūrējas - tā mums jau kļuvusi par otru dabu... Ja nopietni, viss atkarīgs no cilvēka. Ja dzirdu skaistu balsi, vienmēr priecājos. Ja dziedi ar šādu cilvēku kopā, tā vispār ir laime!"

2020. gadā Oļesja Metropolē dziedās "Masku ballē", 2018. gadā - "Luīzē Millerē", priekšā arī "Hofmaņa stāsti", kur viņa būs Antonijas māte. "Skaista partija! Astoņas minūtes kauna, un esi brīvs..."

Vēl par Oļesju

2015. gadā Oļesja Metropoles operā dziedāja Antonijas mātes lomu Žaka Ofenbaha "Hofmaņa stāstos", rudenī - mecosoprāna partiju Verdi Rekviēmā Théâtre des Chatelet Parīzē ar Andri Pogu pie diriģenta pults.

Oļesja Petrova dziedājusi Madalēnu "Rigoleto", Madelonu "Andrē Šenjē" un Marfu "Hovanščinā" Metropolē, Federiku "Luīzā Millerē" un Sedlijas kundzi "Pīterā Graimsā" Hamburgas Valsts operā, Ulriku "Masku ballē" Vācu operā pie Reinas, Suzuki Madama Butterfly Grieķijas Nacionālajā operā Atēnās, Fenēnu "Nabuko" Monreālas operā.

Oļesja Petrova ir Krievijā ļoti pieprasīta koncertdziedātāja ar plašu repertuāru, kas ietver Baha, Pergolēzi, Mocarta, Bēthovena, Verdi, Berlioza, Vāgnera, Mālera, Prokofjeva kantātes un oratorijas.

Oļesja Petrova uzstājusies Eiropā, Krievijā, ASV, Dienvidamerikā, Korejā, Ķīnā un Japānā,  ieguvusi 2. vietu XI Starptautiskajā Čaikovska konkursā (Maskava, 2007) un 2. vietu Starptautiskajā Gaļinas Višņevskas konkursā (Maskava, 2006), kā arī iekļuvusi prestižā BBC konkursa Cardiff Singer of the World finālā (2011).