Kanādā viņš, šķiet, ir vienīgais latviešu džeza mūziķis. Vismaz Kvebekā, ko sauc par savām mājām, viņš pavisam noteikti ir vienīgais. Kanādā viņu sauc par Jāni, nevis Džonu. Tikai reizēm tas Janis izklausoties franciski. Kā īstens Jānis, ik gadu viņš svin Jāņus. Tērvetē. Kanādas Tērvetē.

16. februārī Spīķeru koncertzālē festivāla Saxophonia ietvaros kopā ar Latvijas Radio bigbendu muzicēja Jānis Steprāns - izcilais latviešu izcelsmes džeza saksofonists no Kanādas. Izmantojot izdevību, pēc koncerta viņu uz sarunu aicināja Inga Saksone un Andris Dzenītis.

Viņš ir saksofonists, komponists un pedagogs. Iespējams, slavenākais ārzemju latviešu džeza mūziķis. Dzimis Monreālā 1958. gadā. Mācījies Bostonā, Uzstājies ar l’Orchestre Symphonique de Montréal, National Arts Center Orchestra un Count Basie Orchestra, kā arī ar Slide Hampton, Dizzy Gillespie, Aretha Franklin, Paquito d’Rivera, Randy Brecker un John Pizzarelli. Šobrīd viņš ir arī asociētais profesors Laval University Kvebekā.

Pirmoreiz Steprāna kungs festivālā Saxophonia viesojās 2003. gadā, koncertējot vairākās pilsētās, un īpaši spilgtā atmiņā - koncerts Vāgnera zālē. "Kad vēl mācījos, džezu Kanādā nepasniedza oficiāli - bija gan džezbends un dažādas grupas, bet īpaši nopietnu studiju nebija, tāpēc mācījos klasisko saksofonspēli," stāsta mūziķis. "Amerika bija pirmā zeme, kur attīstījās džeza studiju programmas, un tikai pēc tam - arī Kanādā. Lavala Universitātē, kur strādāju, džeza nodaļa eksistē jau 20 gadu. Lai gan nevarētu teikt, ka Monreāla ir džeza pilsēta, te ir nopietns festivāls, džeza mūziķi šeit ir rosīgi. Pats gan dzīvoju Kvebekā, kas ir mazāka pilsēta."

Koncertā Spīķeros Jānis ieminējies par džeza pierakstu burtnīcu - līdzīgu tai, kāda latviešiem ir dziesmu klade. "Mēs tos saucām par feikbukiem, " pasmaida Jānis. "Tagad studentiem ir gan feisbuks, gan feikbuks.

Tomēr vislabākais veids, kā mācīties džezu, ir klausīties mūziku. Īpaši man patīk to darīt, gatavojot vakariņas.

Vēl mīlu ielikt kompaktdisku mašīnas atskaņotājā. Katrā ziņā, veidi, kā cilvēki šodien klausās mūziku, ir ļoti dažādi. Taču man patīk arī klusums - ja gribi rakstīt mūziku, vispirms tā jāsaklausa galvā. Tāpēc klusums ir svarīgs! Jo ikdienā mums apkārt nemitīgi skan mūzika, kaut vai iepērkoties, un tas man nepatīk. Troksnis neļauj dzirdēt mūziku. Mūzika nevar rasties, ja visapkārt valda troksnis un skan mūzika," ir pārliecināts Steprāna Kungs, un, kaut kompozīcijas procesā nenoraida datora piedāvātās iespējas, pats labprātāk izvēlas strādāt pie klavierēm.

"Džezā svarīgākais ir ritms. Time - tāda vispārējā ritma izjūta, tas, kā vienu noti savieno ar otru. Pulsācija. Iekšējā ritma sajūta. Ļoti svarīga lieta! Un vēl katram džeza mūziķim jābūt personīgajam vibrato."

Kaut savulaik atskaņojis arī akadēmisko mūziku, šodien Jānis Steprāns saistīts tikai un vienīgi ar džezu: "Fiziski ir grūti abas jomas apvienot, tas ir pārāk atšķirīgi. Man gan patīk klausīties arī klasiku, taču saksofonam jau tas klasiskais repertuārs ir diezgan moderns - Mocarts taču neko saksofonam nav rakstījis. Nu, labi - ir Bizē, ir Glazunovs."

Vaicāts, kālab tieši saksofons allaž bijis tik ļoti iemīļots džezā, Steprāna kungs atgādina, ka sākotnēji tā nebūt nav bijis: "Sākumā bija klarnete. Saksofons vairāk bija saistīts ar teātra mūziku, tas bija tāds kā joku instruments."

Un kā ir saspēlēties ar Latvijas Radio bigbendu? "Bigbends ir izcili labs ansamblis, Latvijai tas ir liels gods - ka var attīstīt šādu patstāvīgu ansambli, kas regulāri muzicē. Ziemeļamerikā mums tāda nav."

Visbeidzot, radies priekšstats, ka džeza mūziķim allaž jābūt atbrīvotam un labā garastāvoklī. "Jāspēlē, jūtamies labi vai slikti," smej Jānis. "Lai gan - kad spēlēju, vienmēr jūtos labi, jo tā ir privilēģija. Jā, tas ir darbs, bet muzicēšana - tā ir privilēģija un gods."