"Atsperes" Rīta intervijā tiekamies ar komponistu Arturu Maskatu, kuram 20. decembrī skaista jubileja - sešdesmit.

Taču tā tiek ieskandināta jau 9. decembrī Lielajā ģildē un "Klasikas" tiešraidē ar oratorijas "Baltijas dziesma" pasaules pirmatskaņojumu...

Tās tēma ir jūra. Bet visupirms uzklausām igauņu mūziķi - dziedātāju, komponisti un kanneles spēlmani Mari Kalkunu, kura būs viena no solistēm šajā jaundarbā.

Vaicāts, kā nosapņojis to, ka šim darbam jābūt trijās valodās un vai uz to pamudinājusi paša Baltijas simfoniskā festivāla būtība, komponists neslēpj: "Zināmā mērā - jā.

Jūras tēls mani fascinējis jau kopš bēnības - varbūt tāpēc, ka neaugu pie jūras, taču vienmēr ilgojos pie tās nokļūt. Biju dažādi izsapņojies, kā tas būs - kad pirmo reizi ieraudzīšu jūru...

Tīņa gados lasīju romānus par jūru un tās vilinājums iekšā bija, taču šoreiz iekšējā sajūta bija tāda, ka vajag uzrakstīt ko tādu, kas vēl nav bijis. Šādu darbu nav rakstījis neviens - kur būtu apvienotas tieši šīs trīs valodas. Pašlaik ir moderni rakstīt angliski, gadsimtiem ilgi komponisti rakstījuši arī latīniski, bet nevienā darbā nav apvienotas mūsu trīs valodas. Varēju atcerēties tikai Veljo Tormisa "Trīs zvaigznes". Tas sakrita ar LNSO uzstādījumu un Baltijas ceļa mūzikā ideju."

Tad Arturs sācis meklēt dzeju. "Parādījās labi palīgi - pirmkārt jau Guntars Godiņš, kurš piedāvāja igauņu dzeju, kas man ļoti patīk. Lietuviešu dzeju piedāvāja diriģents Modests Pitrens. Belševicas dzeja uzšķīrās pilnīgi nejauši un tūlīt. Sapratu, ka gribas beigt ar Ojāru Vācieti."

Arturam Maskatam ir ļoti svarīgi, lai klausītājs sadzird tekstu - lietuviešu dzejnieka Sigita Gedas stāstu par balto kaiju, igauņu dzejnieka Paula Ērika Rummo vīziju par bērniem, kas spēlējas jūras krasta smiltīs, Vizmas Belševicas emociju, kad vilnis satiekas ar kaijām, un episko Ojāra Vācieša dzeju "Baltijas jūra".

"Bet tas, ko Mari min - tā man vēl nav gadījies, ka nācies rakstīt vairākas versijas, jo gribas uzrakstīt tā, lai darbs izteiktu arī izpildītāja būtību. Lai ir kas tāds, kas raksturīgs tieši šim māksliniekam.

Centos "uztaustīt" Mari - sakrita, ka vienu dienu biju Tallinā, pastrādājām, atbraucu mājās, klausījos viņas disku un sapratu viņas būtību - sajutu viņas brīnišķīgo instrumentu kanneli, kas ir viņas alter ego.

Sēdos un rakstīju citādi - kas man cits atlika. Sajutu arī igauniskā teksta būtību. Tās bija vairākas diennaktis, kad bija jāuzraksta un jāinstrumentē...

Lietuviešu valoda komponēšanai ir sarežģītāka - tajā ir daudz šņācekļu un specifisku zilbju, taču tā ir tuvāka mūsu valodai."

Vai pirmatskaņojuma reizē ir citāda sajūta? "Es vienmēr uztraucos par māksliniekiem - lai viņiem sanāktu labākais variants," pasmaida Arturs Maskats.