Pasaulslavenais latviešu diriģents Andris Nelsons 31. oktobrī saņēma Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Goda profesora titulu. Klausītāju pārpilnajā JVLMA Lielajā zālē mākslinieku sveica rektors Artis Sīmanis un profesors Guntars Prānis.

Pusotru stundu garajā intervijā, ko vadīja LR3 "Klasika" direktore Gunda Vaivode un kurā iesaistījās arī Inese Lūsiņa un Māris Sirmais, Andris Nelsons atklāja ļoti personiskas izjūtas un domas par mūziķa tapšanas procesu, darbu ar lielajiem pasaules orķestriem, latviešu mūziku un latviešiem, kā arī par patriotismu.

"Brīdī, kad aizveram acis un klausāmies kāda orķestra sniegumu, mums rodas priekšstats, kā šis orķestris skan, kā diriģents saprot mūziku, cik bagāti un enerģētiski šie mūziķi spēlē – liekas, burtiski kāds ugunskurs tajā deg, bet, kad paskaties vizuāli – šķiet, nu, tas taču nevar būt viens un tas pats cilvēks,” prāto Andris par dažādu orķestru atšķirīgajiem temperamentiem.

"Katram orķestrim – Berlīnes, Vīnes, vēl kādam – veids, kā tas muzicē, nāk no gadsimtu gaitā koptajām tradīcijām. Amerikas orķestri ir vizuāli atturīgāki, bet diriģējot jūti, ka no tiem nāk tik milzīga enerģija, ka man nav nepieciešams to vēl akumulēt pašam. Tāpēc parasti orķestrus mēģinu iedvesmot un radīt brīvības sajūtu vai vismaz ilūziju, ka mūziķis spēlē tā, kā grib un jūt.”

Starp citu, Andris joprojām ir students – ar trompetes spēli viņš sāka savu profesionālo ceļu, un nu atkal tai pievērsies, atsākot mācīties pie sava mentora, pasaulslavenā trompetista Hokana Hardenbergera. Nupat abi muzicējuši kopā Minhenē ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri. Andris nesen izteicies, ka viņa sapnis būtu abiem apmainīties vietām – ka Hokans diriģētu, bet Andris spēlētu trompeti.

"16 gadus nebiju trompeti spēlējis, sāku atkal trenēties, jo diriģentam ir ļoti svarīgs kontakts ar instrumentu. Šobrīd trompete man nozīmē savdabīgu jogu jeb hobiju. Hokans gan nesen teica, ka orķestra priekšā es vēl neesot gatavs stāties," smej Andris.

Sarunas gaitā arī uzzinām, kurš bijis pirmais mirklis, kad zemapziņā pazibējusi doma kļūt par diriģentu…"Man bija pieci gadi, kad mamma un tētis mani aizveda uz operu, uz "Tanheizeru”, kurā dziedāja Kārlis Zariņš, bet diriģēja Aleksandrs Viļumanis. Tas pirmais brīdis, kad nodzisa gaismas, zālē bija tumšs, pie pults nāca maestro Viļumanis – kad viņš pacēla rokas, sapratu: ja viņš izdarīs kādu kļūdu, visa atbildība būs viņam, jo viņš zīmē mūziku… Tad arī pirmo reizi zemapziņā nodomāju – ak, ja es varētu reiz dzīvē būt saistīts ar mūziku, kuru varētu gluži vai gleznot…”

No Ineses Lūsiņas taujāts, vai kādreiz ir bijis bail nostāties orķestra priekšā, Andrim atkal pie rokas interesants stāsts: "Bailēm ir ļoti liels spēks. Nekad savā mūžā nebūtu domājis, ka es varētu būt diriģents-egoists, vienīgais taisnības nesējs.

Pašu pirmo reizi orķestra priekšā nostājos vēl Dārziņskolā – spēlēju trompeti skolas orķestrī, kuru vadīja Normunds Vaicis. Reiz viņš nebija atnācis uz mēģinājumu, un nezinu, kas man iesita pa galvu, no kurienes man radās drosme nostāties viņa vietā, bet domāju – nu, kāpēc jāiet mājās? Bija sajūta, ka visa mana kautrība un domas par to, kā es izskatos, pazūd!

Bija jāspēlē Bēthovena simfonija. Likās – komponists ir tepat blakus, vēl kāds ir blakus un palīdz, lai zinu, ko teikt. Tāds siltuma vilnis pret mūziķiem pārņēma. Jā, tā ir sajūta, ko grūti aprakstīt. To, vai esi un būsi diriģents, var pateikt tikai tad, kad esi kontaktā ar orķestri. Tu vari mācīties, iztēloties, bet pa īstam to saproti tikai tad, kad esi atstāts viens pret vienu ar kolektīvu. Tas ir kas neizskaidrojams.”

No Māra Sirmā puses vaicāts, ar ko atšķiras latviešu mūziķu domāšana un muzicēšanas veids no ārvalstu māksliniekiem, Andris Nelsons saka tā:

"Man šķiet, ka mūsu tautai dzinulis ir zināms mazohisms. Par to reizēm liecina mūzika, izvēlētās tēmas, mūzikas tempi, arī savstarpējās attiecības - mums vajag šo sajūtu, ka kāds drusciņ dara pāri. Un tas dod lielu spītu, ļoti lielas darba spējas. To, ka mums nevajag darīt pāri, mēs pasakām nevis vārdos, bet ar darbiem. Vēlme izteikt sevi caur mūziku ir mūsu gēnos."