Ar formā mūžam mainīgo uvertīru un tajā dzirdamo tēmu palīdzību, pirms dodamies pie "nama saimniekiem" (visbiežāk - operas, operetes, baleta, arī kantātes vai oratorijas), varam jau laikus uzzināt, kas šajā "namā" dzīvo un kāda noskaņa te valda.

Jo viss sākas ar uvertīru. Ne velti tulkojumā no franču valodas, vārds "uvertīra" (ouverture) nozīmē - atvērt jeb atklāt.

Piemēram, jau ar Mocarta operas "Figaro kāzas" uvertīras pirmajām taktīm top skaidrs, ka lielas drāmas un traģēdijas izpaliks...

Par savu dzimšanas laiku uvertīra izvēlējās 17. gadsimta sākumu.

Cilvēkiem jau tolaik piemita netikums kavēt - un arī operu izrādes nebija izņēmums. Kamēr skanēja smalkjūtīgo kompinostu radītais instrumentālais ievads, nosebojusies publika varēja godam ieņemt savas vietas.

Taču ne vienmēr uvertīra saistīta ar operas žanru. Baha, Hendeļa, Tēlemņa instrumentālajās svītās ar uvertīru tiek apzīmētas pirmās daļas, bet dažreiz pat visa svīta nes uvertīras vārdu.

Ar laiku uvertīra sākusi dzīvot patstāvīga opusa dzīvi: piemēram, Bēthovena uvertīra operai "Leonora", kura mūsdienās tiek uzvesta tikai retumis, bet simfoniskie orķestri savās programmās ļoti labprāt ietver visas trīs uvertīras redakcijas.

Turpretī Brāmsa "Traģiskā uvertīra", Čaikovska uvertīra "1812. gads" un mūsu pašu Jāzepa Vītola "Dramatiskā uvertīra" jau ar radīšanas brīdi iecerēta kā atsevišķs koncertnumurs.

Arī Latvijas Lielā mūzikas balva tikusi pie savas uvertīras, kuru radījis komponists Juris Karlsons.