Trompete – instruments, kas spīd un laistās; orķestris bez tās nav iedomājams jau kopš baroka laikiem.

Bez trompetes nebūtu ne Čaikovska, ne Mālera, ne arī nevienas lielas simfonijas. Pēc skata tā ir kā tieva caurulīte, salocīta divos līkumos, kuras galā ir gan glīta, gan funkcionāla piltuve. Šim instrumentam ir arī 3 pogas, kuras saucamas par ventiļiem, un šī arī ir uzbūve instrumentam, no kura tiek radītas visspožākās un visaugstākās skaņas, kuras ir iespējams radīt ar metāla pūšamajiem instrumentiem.

Šķiet neticami, bet trompete ir radusies jau 1500 gadus pirms Kristus dzimšanas, tam apliecinājums ir atradumi Tutanhamona kapenēs Ēģiptē.

Jau kopš senām dienām ar trompetēm tikuši sasaukti ganāmpulki, bez tām nav notikušas īstas medības, sargtorņos no tām tikuši raidīti signāli par pretinieku tuvošanos vai ugunsgrēku pilsētā. Karaļnamos trompetisti kalpoja par liecību tam, ka galms ir pārticis: jo vairāk trompetistu bija karalim, jo viņš bija varenāks.

Tā kā gaumes ir ļoti atšķirīgas, būt virsotnē gods ir būt gan baroka trompetistam Frīdmanam Immeram, gan jaunās mūzikas patriotam Hokanam Hardenbergeram, gan virtuoziem Morisam Andrē un Sergejam Nakarjakovam, gan Vintonam Marsalesam, kurš pārstāv gan klasiku, gan džezu. No džeza klasikas ikviena sirdi silda Luiss Armstrongs, Čets Beikers un Mailzs Deiviss.

Trompetes sakarā noteikti ir jāpiemin surdīne. Tā ir veidota bumbiera formā no koka, plastmasas vai alumīnija. To paredzēts ievietot trompetes atverē, padarot skaņu klusāku un maigāku, pēc vajadzības spocīgāku, bet forte vietās - griezīgāku.

Protams, senie instrumenti bija krietni vienkāršāki par mūsdienu trompetēm, kuru mūžs ir rēķināms no 19.gs. sākuma, kopš tās ieguva vārstus un ventiļus, un vairs neviens hromatisms nav par grūtu.

Tas nozīmē, ka būt par labu trompetistu mūsdienās ir daudz grūtāk nekā faraona laikos.