Vairums šodien, šeit nedomājot "Klasikas" klausītājus, jēdzienu “trilleris” attiecinās uz grāmatu vai kinofilmu, kuras sižetam raksturīgs aizvien pieaugošs sasprindzinājums.

Tomēr mūziķu leksikā šim vārdam ir pavisam cita nozīme. Tas cēlies no itāļu vārda [trialle] – šķindēt, tas apzīmē vienu no biežāk lietotajiem melisma jeb izrotājuma veidiem. To veido ātra, ilgstoša pamatskaņas un blakusskaņas, kas atrodas lielas vai mazas sekundas attiecībās, mija. Pirmā nots tajā ir galvenā, otrā ir palīgnots, kas visbiežāk atrodas augstāk. Pirmie trilleri nošu rakstos parādās ap 1700. gadu, kad savos darbos taustiņinstrumentiem tos pielieto Johans Georgs Mufats. Domājams, ka nepieciešams tas bijis, lai pagarinātu strauji izzūdošo klavesīna skaņu.

Turpmākajos gadsimtos trilleru iespējām un pielietojumam komponisti pievērsušies visdažādākajos veidos, trilleri izmantojot gan kā košu rotājumu, gan kā melodijas kuplinājuma veidu. Arī Moriss Ravels savā Solmažora klavierkoncertā sakabinājis trilleri pie trillera.

Visorganiskāk trilleris pielietojams vokālajā mūzikā, kur tas ir dabiskā vibrato paveids un rodas, spēcīgāk iešūpojot balsi līdz tādai pakāpei, lai skaidri dzirdami intervālu pamattoņi.

Īpaši ar virtuoziem trilleriem piepušķot savus darbu mīlējuši bel canto meistari, bet, lai parādītu balss iespējas trillerus dziedāt, savā koncertā koloratūrsoprānam licis arī Reinholds Gliers.

Vīnes klasiķi trilleriem atrada vēl kādu pielietojumu. Ar tā parādīšanos pēc notīs neizrakstītas improvizatoriskas solista kadences tika dota zīme orķestrim, ka tūlīt sāksies orķestra tutti.

Trilleru paveidu ir daudz un tie ir dažādi, tie var būt ātri un lēni, franču trilleri - no augšējās palīgskaņas sākti, un itāļu trilleri – no pamattoņa. Īsi trilleri no četrām skaņam līdz ļoti gariem, trilleri ar vienkāršu noslēgumu un trilleri ar vēl vienu vai vairākiem cakām, mordentiem galā, divkāršie trilleri, kurā skan vienlaicīgi divu nošu drebinoša apdziedāšana. Savā pēdējā klaviersonātē to dara Ludvigs van Bēthovens.

Vēsturē īpašs stāsts par trilleriem, ko pirms 300 gadiem nosapņojis Džuzepe Tartīni - ap 20 gadus vecais, virtuozais vijolnieks un komponists sapnī redzējis velnu, kurš spēlējis nedzirdēti skaistu un sarežģītu skaņdarbu, kuru nākamajā rītā sapņotājs pūlējies pierakstīt pēc atmiņas un tam, ko spējis atcerēties un ko klāt vēl pielicis, arī devis nosaukumu - sonāte "Velna trilleri”, kas aizvien ir viens no sarežģītākajiem un spēlētākajiem baroka laikmeta vijoļdarbiem.

Tātad trilleris ir viens no biežāk pielietojamiem melismu jeb izrotājumu paveidiem, kuru veido ātra un ilgstoša divu blakusskaņu mija.