Doma par to, ka stīgu instrumenta skaņu var veidot nevis strinkšķinot, bet velkot stīgām pāri lociņu, Eiropā ienāca no Tuvajiem Austrumiem, un nu jau vairākus gadsimtus Eiropas mūzikā stīginstrumenti ir orķestra pamats.

Ar savu milzīgo diapazonu no kontrabasa zemākajām skaņām līdz vijoles augšējiem toņiem stīginstrumenti aptver gandrīz visu dzirdamības lauku. Tie nereti tiek izmantoti tā, it kā būtu nenogurdināmi. Un savā ziņā tā arī ir, jo vijolniekam vai čellistam nav nepieciešams ievilkt elpu. Uz stīgu lociņinstrumenta veidota skaņa var skanēt gandrīz bezgalīgi ilgi un skanējuma gaitā pastiprināties vai pieklust.

Stīginstrumenti vairāk par visiem citiem līdzinās cilvēka balsij, ļoti tuvu atdarinādami runu un dziedāšanu.

Mūsdienu simfoniskajā un opermūzikā lieto vijoles, altus, čellus un kontrabasus, kas izveidojušies ilgstošā dažādu seno lociņinstrumentu veidu attīstības gaitā. Visiem stīginstrumentiem ir 4 stīgas, kuras spēlē, velkot tām pāri astru lociņu. Stīgas izgatavo no metāla un zarnas vai dzīslas, ko apvij ar alumīnija vai sudraba diegu.

Vijole ir visaugstāk skanošais un izmēros vismazākais stīgu instruments. Vijoles tembrs ir ļoti izteiksmīgs. Vidēji lielā orķestrī ir 30 vai vairāk vijoļu, kas dalās pirmajās un otrajās.

Alts ir mazliet lielāks par vijoli un skan nedaudz zemāk, tam ir domīgāks un arī maigāks skanējums nekā spožajai vijolei. Simfoniskajā orķestrī mēdz būt 12 vai vairāk alta spēlētāju.

Skanīgā un samtainā tembra dēļ čellu nereti uzskata par pašu liriskāko no visiem instrumentiem. Čells ir stipri lielāks par vijoli un arī skan zemāk, orķestra čellu grupā parasti ir vismaz 10 spēlētāju.

Kontrabass ir vislielākais no stīgu instrumentiem, tas ir aptuveni 2 m augsts. Kontrabass sava ļoti zemā un pilnīgā skanējuma dēļ ļoti labi iederas arī džeza mūzikā.

Stīginstrumentus īpašus padara to spēles tehniku daudzveidība un apjomīgais diapazons.