Mizete... Pučīni "Bohēmā" šoreiz nemeklēsim – kaut arī tas patiesi ir arī skanīgs meitenes vārds. Amerikāņu karavīri 2. Pasaules karā par mizetēm dēvēja savas mugursomas, bet velobraucēji mizetēs glabā pārtiku, kad dodas garā ceļā.

Saturu varam pameklēt pie Baha - “Annas Magdalēnas burtnīcā” ir viena mizete, un šai mizetei Bahs devis otru nosaukumu - “Dūdas”. Tās nemitīgi dzirdamas basā.

Un tā tas arī ir - mizete ir dūdas. Gan vārds, gan instruments no kazu ādas, radies Francijā, laukos pie zemniekiem. Bet patika tas arī aristokrātiem un viņus apkalpojošajiem komponistiem. Mizeti klavesīnam labi prata pārtulkot Bahs un Kuperēns, Violai da gamba - Marēns Marē.

Kad 19. gadsimtā Parīzē apmetās iebraucēji no Overņas, mizetes viņiem bija līdzi un tika spēlētas jaunatvērtajās kafejnīcās. Kādā citā Parīzes rajonā apmetās itāļi, un viņiem bija līdzi akordeoni.

Kad itāļi ar saviem jaunajiem instrumentiem un ievestajām dejām - valšiem un polkām - Parīzes krodziņos sāka iegriezties par biežu, izcēlās konflikts, un ļoti ilgi Parīzes franči un Parīzes itāļi viens otru negribēja ne acīs redzēt.

Bet pagāja laiks un viss nostājās savās vietās. Ap 20. gadiem pagājušā gadsimtā parīzieši bija iemīļojuši akordeonu, pieņēmuši ne vien valsi un polku, bet arī tango un džezu, un nemanot mizete bija kļuvusi par žanru, pēc 2. Pasaules kara franču mūzikā - vispopulārāko.

Vēlāk mizeti tik daudz vairs nedzirdēja Parīzē, jo skaļāka kļuva popmūzika, bet nupat rādās, ka mizetei sākusies renesanse arī mazajā Parīzē jeb Rīgā, kur pašiem mums ir sava grupa Cafe de mizet.