Itāļu valodā slavinājuma dziesma jeb lauda ir vēlīno viduslaiku un renesanses Itālijas vokālās mākslas veids. Tā ir vienbalsīga dziesma ar tekstu, kas slavē Jaunavu Mariju, Jēzu un citus svētos.

Laudu teksti kā likums bija vietējā valodā, tātad Itālijā - dažādos itāļu valodas dialektos. Visagrīnākais laudu tekstu krājums varētu būt svētā Asīzes Franciska slavenās “Saules dziesmas”. Lauda bija franciskāņu mūku iecienīts žanrs, garīgajām laudām vajadzēja nomainīt laicīgās tautasdziesmas, tādu uzdevumu sev izvirzīja franciskāņu brāļi.

Lauda – vienbalsīga dziesma ar garīgu tekstu itāļu valodā izveidojās 13. gadsimtā un tajā jūtamas trubadūru mākslas ietekmes.

No Itālijas laudas drīz izplatījās arī citviet Eiropā, Provansā, Vācijā un pat Skandināvijā, visur tās tika dziedātas vietējā valodā. Laudu popularitāte bija saistīta ar to vienkāršo melodiku. Viena zilbe pret vienu noti, jeb sillabiskums un plūstoša melodiskā līnija bez lieliem lēcieniem bija laudu raksturīgās īpašības.

Nākamajos gadsimtos lauda no muzikālās prakses neizzuda. Florencē tā 15. gadsimta beigās kļuva īpaši populāra, jo mūki no tautas dziedātajām garīgajām dziesmām par atbalstāmām atzina tikai laudu. Attīstoties daudzbalsīgajai mūzikai, laudas reizēm tika izmantotas kā melodiskais materiāls. Daudzu Žoskēna de Prē motešu un mesu pamatā ir laudu melodijas, ko viņš bija dzirdējis savu Itālijas braucienu laikā.

Laudu popularitāte atkal auga reformācijas kustības laikā, jo to vienkāršība, saprotamie, viegli uztveramie teksti un melodijas pilnībā atbilda reformācijas idejām. Savu nozīmi laudas zaudēja līdz ar oratorijas žanra attīstību. 20. gadsimtā britu komponists Gevins Braierss laudas žanru ir atdzīvinājis, sarakstot daudzas un skaistas orģinālmelodijas un seno laudu aranžējumus.

Lauda – 13. gadsimta garīga satura dziesma, radusies Itālijā un vēlāk izplatījusies Eiropā, līdz ar jaunā garīguma un jaunās vienkāršības meklējumiem, atdzimusi 20. gadsimta beigās kā garīgas tīrības un vienkāršības simbols.