Kontrtenors – labi attīstīta augsta vīriešu balss, kas rodas dziedot galvas reģistrā. Tautā un mūzikas zinātnē to sauc par falsetu.

Īpaši populāra šāda dziedāšana bija baroka laikmetā, un toreiz tas tika panākts ar operāciju palīdzību. 17. un 18. gadsimtā Itālijā ik gadu tika kastrēti apmēram 4000 zēnu, lai tie saglabātu augstu balsi un varētu dziedāt operu uzvedumos, baznīcu koros un galmos arī tad, kad izauguši jau no bērnu vecuma.

1705. gadā dzimušais Karlo Bronski jeb Farinelli bija populārākais no viņiem un pēc karjeras beigām pat ieguva ministra statusu Ferdinanda VI valdīšanas laikā Spānijā.

Farinelli ik gadu piemin arī koncertu organizators Vladimirs Rešetovs savos  festivālos Latvijā. Un ikreiz festivālos piedalās arī vienīgais profesionālais latviešu kontrtenors Sergejs Jēgers.

Klasicisms un romantisms pielika punktu kastrātu dziedāšanai, taču 20. gadsimta otrajā pusē, kad strauji atdzima interese par seno mūziku un tā piedzīvoja renesansi, atkal radās nepieciešamība pēc vīrieša augstās balss, kuru sievietes līdzvērtīgi nespēj aizstāt, jo pašā balsī ir kaut kas īpašs, netveramas, bet ar ausi saklausāmas nianses.

“Kontrtenors ir kā tumīgs sarkanvīns, kura garšu palete, ikreiz to iemalkojot, kļūst aizvien bagātīgāka,” atzīst Sergejs Jēgers.

Šodien, kad pasaulē ieskanējušās jau daudzas kontrtenoru balsis, Latvijas mūzikas interesenti nesen iepazinuši arī jauno talantu no Igaunijas Risto Jostu. Par publikas mīluļiem saucam arī Filipu Žaruski, Maiklu Čānsu, Andreasu Šollu un Deividu Deinielsu. Neviens vairs neizvairās no romantiskajām dziesmām, kuras kontrtenora balsij var iegūt negaidīti pievilcīgas un jaunas krāsas. Bez kontrtenora balsīm neiztiek arī vīru vokālās a cappella grupas, un kurš gan Latvijā neatceras sešu puišu ansambli Cosmos, no kuriem divi - Jānis Šipkēvics un Andris Sējāns - arī ir kontrtenori.

Kontrtenors nav dabas rotaļa vai negadījuma sekas, bet augsta reģistra vīrieša balss, kad dziedāšana notiek galvas reģistrā – falsetā.