Jau senatnē radusies vēlēšanās pēc pūšamrīka ar bezgalīgu elpu, un jau Senajos Austrumos to izdomāja - tā bija stabuļu rindiņa, kurā gaisu iepūta plēšiņas. Tā dzima ērģeles.

Tām nebija nekādu taustiņu, tik šādas tādas raustāmas tapas. Par vienmērīgu gaisa padevi padomāja grieķi un izdomāja tā uzkrāšanu ūdens kubulā.

Eiropā ērģeles ienāca ap 8. gadsimtu kā Bizantijas ķeizara dāvinājumi valdniekiem. Viduslaikos tās vēl bija pavisam primitīvas, pārnēsājamas.

Uz Usmas baznīciņu, tagad Etnogrāfiskajā muzejā, no Rundāles skolas pārveda nelielās Mārtiņa Krēsliņa darinātās ērģeles, un speciāli tām Marģeris Zariņš veltījis nelielu miniatūru.

Bībele stāsta par dziedāšanu ar bungām, un sarosījās arī ērģeļbūvētāji, dažreiz tādas pierīkodami lielākiem instrumentiem. Tās tomēr neganti trīcināja mehāniku un bojāja to. Risinājumu atrada paši komponisti - kā Kūnavs savā svītā, kur sievas nāk apsveikt Goliāta uzvarētāju Dāvidu. Baznīcēnu priekam dažkārt ērģelēm pievienoja Svētā Franciska mazo brāļu balsis.

Pašos pirmsākumos uz ērģelēm baznīcā raudzījās greizi - tās traucējot Radītājam saprast dievlūdzēju vārdus...

Laikam ritot, ar tām sāka lepoties - kur būs skanīgākās, un kur - lielākās. 1874. gadā Rīgas Domā Walker firma iebūvēja pasaulē lielākās ērģeles, bet pavisam drīz tās jau pārspēj Liepāja.

Mūsdienās gatavo arī elektroniskas, ar visādām nokrāsām, bet nekas nevar aizvietot īstu ērģeļu skanējumu baznīcas plašajās velvēs...