Bolero ir sena spāņu tautas deja mērenā tempā, ¾ taktsmērā ar asi zīmētu ritmu. To dejo gan solo, gan pārī.

Bolero radījis dejotājs Sebastiano Seresso ap 1780. gadu. Bolero tiek dejots pie ģitāras un bungu pavadījuma; dejotāji arī dzied un ar kastaņetēm izsit sarežģītus trioļu ritmus.

Bolero izceļas ar kaislīgu raksturu, kura dēļ savulaik pret to bija vērsusies pat katoļu baznīca, cenšoties deju aizliegt.

Sākotnēji deja tika izpildīta ielu svētkos un bija iekļauta arī spāņu deju spēlēs jeb tā sauktajās sarsuelās. Bet 19. gs. bolero ātri izplatījās arī ārpus Spānijas robežām, ieviešoties arī profesionālajā mūzikā. Tā, piemēram, tika iekļauta Čaikovska baletos, Albenisa un Šopēna klaviermūzikā. Bet ne mazāk bolero enerģiskais ritms piesaistīja komponistu uzmanību arī vokālajā mākslā.

Bet, šķiet, vispazīstamākais un visvairāk spēlētais iestudētais un apbrīnotais ir Morisa Ravela "Bolero", ko pasūtīja un arī pirmā izpildīja Ida Rubenšteina 1928. gadā. Iestudējums tomēr īsti neatbilda komponista iecerēm, jo Ravels bija iztēlojies dejotājas un toreadora mīlas ainu, kas noslēdzas ar greizsirdīga mīļākā dunča dūrienu, bet Rubinšteina dejoja uz galda spāņu tavernā.

Mūsdienās šim iestudējumam ir gan tradicionālas, gan modernas versijas, un tas bieži dzirdams gan teātros, gan koncertzālēs.