Bel canto, tulkojot no itāļu valodas, nozīmē 'daiļa dziedāšana', plašākā nozīmē un mūsdienu izpratnē - vokālā izpildījuma daiļskanība.

Tas ir spožs, viegls un graciozs stils, kas no dziedoņa prasa perfektu balss pārvaldīšanas tehniku, nevainojamu plūdumu, pilnskanīgumu, garu elpu, izteiksmīgu frāzējumu un prasmi pārvaldīt visgrūtākās pasāžas kadences un trillerus.

Par bel canto radītāju tiek uzskatīts itālis Džulio Kačīni, kurš 1602. gadā uzrakstīja operu "Eiridīke" ar līdz tam nedzirdētām, plūstošām un skaistām melodijām, kas rotātas ar sarežģītām vokālām piruetēm jeb koloratūrām.

Lai spētu tās atskaņot, dziedoņi bija spiesti meklēt jaunus paņēmienus, kā ar šādu sarežģītu mūziku tikt galā. 17. gs. beigās agrīnie mēģinājumi tika izspodrināti ar vēl daudzkārt spožāku balss virtuozitāti, radot labvēlīgu augsni primadonnu un operzvaigžņu laikmetam 18. gadsimtā, kad mūzika kalpoja balsij un tās tehniskajām iespējām, liekot tai sacensties ar trompeti, vijoli vai flautu.

Bel canto zelta laikmets saistās ar trim vārdiem – Rosīni, Doniceti un Belīni, kuru operu vokālās līnijas vēl aizvien bija pārbagātas ar vokālo "pirotehniku", tomēr aizvien noteiktāk no dziedoņiem ticis pieprasīts arī jūtu vokālais atveidojums.

Rosīni pirmais aizliedza dziedoņiem brīvi improvizēt un sportiski demonstrēt visas balss iespējas, kā arī definēja svarīgus bel canto pamatprincipus – balss spēju pārskanēt orķestri un maksimāli ātrus tempus komiskajās operās.

Tomēr jebkurš Rosīni, Doniceti, Belīni vai agrīnā Verdi atskaņojums nebūs bel canto, jo par bel canto sauc arī dziedāšanas manieri, kurā raksturīgs vibrato, īpaša elpošanas tehnika un atklāta vokalizācija, kas piemīt visu Vidusjūras zemju balsīm no Itālijas un Spānijas. Jau 400 gadus itāļu vokālās apmācības skolas tur un glabā bel canto tradīcijas, un vēl aizvien no visas pasaules uz Itāliju dodas daudz izcilu operdziedoņu, lai apgūtu šīs daiļdziedāšanas – bel canto iemaņas.