"Cik patiesi, bet kāds skandāls!" – tā 1875. gada 3. martā Parīzes Komiskajā operā, aizveroties Žorža Bizē "Karmenas" priekškaram, nodomāja ne viens vien klātesošais.

Ja pēc pirmā cēliena pār autoru vēl nolija komplimentu lietus, tad ceturtais cēliens pagāja ledainā klusumā, jo, grūti samierināties ar vienkāršu ļaužu atrašanos uz skatuves, bet pilnīgi neiespējami - ar traģiskām beigām, kurās netikumīgo titulvaroni nogalina viņas pašas mīļākais. Ļaužu ziņkāre ļāva nospēlēt 48 izrādes, bet tad "Karmenu" noslaucīja no Parīzes skatuves uz ilgiem laikiem. Nabaga komponists trīs mēnešus pēc skandalozās pirmizrādes nepilnu 37 gadu vecumā devās mūžībā...

Komponists Arturs Maskats: "Par to operas izgāšanos – tas jau ir tā simptomātiski, jo divas pasaules operliteratūrā vispopulārākās operas – "Traviata" un "Karmena" – pirmizrādēs netika atzītas. Domāju, ka "Karmenā" ir tāds dionīsiskais sākums. Tas ir tas, ko vēlāk Nīče, rakstot par Bizē, kad viņš jau bija novērsies no sava pirmā dieva mūzikā - no Vāgnera, saskatīja Bizē mūzikā pretstatā Vāgneram. Un varbūt tas bija tas, kas šo publiku drusciņ sašķēla, jo šīs ārkārtīgi sensiblās, es teiktu - erotiskās, jūsmas, gaviļu un atklātas romantikas ekspresijas pilnā mūzika bija pretstatā mūzikas filozofiskumam un smagākai artilērijai, ar ko bija pārpilna 19. gadsimta mūzika.Un te pēkšņi Bizē nāk ar fandango un Andalūzijas ritmiem, ar it kā piezemēto pasauli un it kā prastajiem ritmiskajiem gājieniem... Un pie tam vēl tādi pavisam necili ļautiņi rosās uz skatuves – tabakas fabrika un dūmu koris, nekā cēla un sirsnīga."

Mēs varam būt ļoti lepni, ka "Karmena" drīz pēc pirmizrādes Parīzē atceļoja uz Rīgu - tas bija jau pēc astoņiem gadiem, 1883. gadā, kad tā tika izrādīta Rīgas Vācu teātrī.

Un pēc tam arī latviešu trupās – 1904. gadā vispirms, tad 1914. gadā – Pāvula Jurjāna Latvju operā un, protams, 1920. gadā, kad tika atvērta Latvijas Nacionālā opera, tad vairākos jauniestudējumos to diriģēja Teodors Reiters, Leo Blehs, pēc kara arī Leonīds Vīgners, Rihards Glāzups.

"Un tad gāja Kārļa Liepas izrāde, kura bija ļoti klasiska ar vērienīgām dekorācijām - atceros to klinšu skatu un kazarmas sākumā, tas viss bija ļoti reālistiski, un tā laika spilgtākā "Karmena" noteikti ir Laima Andersone-Silāre," uzsver Maskats.

Karmena - Laima Andersone-Silāre

---

Karmena ir gandrīz visu mecosoprānu un pat dažu soprānu sapņu loma. Uz Latvijas skatuvēm to spoži atveidojusi Malvīne Vīgnere-Grīnberga, Milda Brehmane-Štengele, Anna Ludiņa, Elvīra Volšteine.

Karmena - Milda Brehmane-Štengele

---

"Pēc tam ienāca jauni dziedātāji, un te man pirmkārt jāmin Maija Krīgena," saka Maskats. "Viņa bija kamerīga, ļoti smalki niansēta, vienmēr atceros, kā Pēteris Plakidis zāles maliņā skatījās viņas izrādi. Un vēl bija Angelīna Voļaka."

Tad vēl arī Dace Volfarte un protams, ka atmiņā ir Kristīne Zadovska tā saucamajā zviedru jauniestudējumā 2001. gadā, kura režisors bija Stefans Valdemārs Holmss un diriģēja Voicehovskis.

"Tas bija ļoti spilgts notikums ne tikai mūzikas, bet Latvijas teātra kontekstā vispār," uzskata Arturs Maskats. Tajā bija komiskais un ironiskais, atceros Andra Blaumaņa Cunigu, kas bija izcili izveidots tēls. Kristīnei Zadovskai pirmoreiz, šķiet, parādījās tāds verdošs temperaments! Dejošana, neizkāpjot no zābakiem – man vēl tagad skudriņas skrien, kā Kristīne to izdarīja."

Kristīne Zadovska (Karmena) un Ingus Pētersons (Hosē)

---

Viena no "Karmenas" vēsturiskajām Latvijas pirmizrādēm ir 2007. gada iestudējums, kurā titullomu pirmoreiz dziedāja Elīna Garanča. Kāpēc viņa uzticējās tieši režisoram Andrejam Žagaram?

"Man vienkārši iekšējā sajūta teica, ka ar Andreju varētu būt laba sadarbība, un tāda arī tā izveidojās," atzīst Elīna. "Viņš pats ir ķermeņa valodas cilvēks, viņam ir ārkārtīgi intensīva iekšējā domāšana pēc Staņislavska sistēmas. Un, ja tev iekšējais pārdzīvojums dod komandu, tad tev nekas vairs nav jāspēlē, tas raksturs pats par sevi kaut kā izveidojas.

Tiešām šī kombinācija izrādījās ļoti veiksmīga – parādīt atkal kaut ko jaunu, kaut ko svaigāku, nevis atkal to tradicionālo čigānu meitēnu, drausmīgo vīriešu bendētāju, kas svilpodama caur dzīvi iet.

Galvenais virzītājs, kas viņai šeit ir - Karmena dzimusi brīvībai, un tā apspiestība – strādāt fabrikā un dzīvot zem tā režīma, kas Kubā, - tas mūsdienu cilvēkiem spilgtāk saprotams, nekā atkal mēģināt uzbūvēt skaistās un romantiskās Spānijas dienvidu ciematiņu mājeles..."

Karmena - Elīna Garanča

---

Tikām pats režisors Andrejs Žagars atceras: "Nu, protams, ja mēs attēlojam mūsdienu Kubu, mums arī bija vajadzīgi mūsdienu Kubas elementi.

Monikai Pormalei pēc ceļojuma uz Kubu radās izcila foto sērija, pēc kuras arī veidojām savu scenogrāfisko koncepciju, balstoties uz autentiskajām fotogrāfijām - kā bilžu grāmatu.

Līdz ar to bija svarīgi šajā fotopatiesībā ietvert arī īstus priekšmetus. Kubā ilgus gadus lieto īstas automašīnas - ir divas iespējas: vai nu ir Krievijā ražotie žiguļi, vai arī no piecdesmitajiem gadiem skaistās, vecās amerikāņu mašīnas, ar ko brauc kontrabandisti... Kā Hozē."

Arturs Maskats: "Šī izrāde bija ļoti spilgta un krāsaina – tur taču bija migrantu tēma, arī tagad tas liktos izteikti aktuāli. Un arī politiski akcenti – Fidela Kastro bildes, no gaisa krita kaut kādas skrejlapiņas…

Andrejs Žagars uz Kubu bija braucis vairākkārt un ar iedziļināšanos vērojis sadzīvi. Tā bija izrāde, kur dziedātāji varēja izpausties arī savā aktiermākslā. Mums daudz Karmenu pēcāk mainījās, bet Elīna bija kā etalons.

Un turpat līdzās - arī Kristīnes Opolais Mikaēla, kas vēlāk bija pilnīgi fantastiska!"

Un vēl taču arī Egila Siliņa Eskamiljo, savu akcentu pielika arī Karels Marks Šišons ar savu spānisko temperamentu. Maskats atceras, kā Šišons līdz detaļām izstrādājis orķestra partitūru, kā viņš prasīja brīžiem gandrīz neiespējamas lietas, bet panāca savu. "Viņš dabūja vieglumu un romantisko nepārtraukto emocionālo vilni, kas mūzikā," uzskata Arturs Maskats, kuram pašam mīļākā epizode ir fināls. "Divu operu finālus es psiholoģiski apbrīnoju – tas ir "Jevgeņija Oņegina" fināls - tas, kas notiek starp Oņeginu un Tatjanu, un tas, kas "Karmenas" finālā notiek starp Hosē un Karmenu. Tās ir tādas psiholoģiskas sadursmes! Kāda jūtu temperatūra, ko viņi viens otram pasaka un nepasaka, un cik tur ir plašas iespējas interpretācijām - jā, tas ir kaut kas. Un tas, kā komponists to ir uzrakstījis - tas ir vienkārši ģeniāli un apbrīnojami."

Bet Arturam Maskatam Karmenas etalons ir un paliek Elīna Garanča, kurai 2007. gada "Karmenas" iestudējums kļuva par teicamu tramplīnu šīs lomas atveidei pēc pāris gadiem Ņujorkas Metropoles operā, kur viņa tika atzīta par gadsimta ceturkšņa labāko Karmenu.

Pagaidām mums, šķiet, nav izdevies labot to rekordu, kāds sasniegts Latvijas pirmās brīvvalsts vēsturē – šī bija visvairāk atskaņotā opera: 249 reizes! Tiesa, šobrīd Bizē "Karmena" ir atgriezusies uz mūsu Baltā nama skatuves, aicinot vērtēt provokatīvo franču režisores Marijas Evas Sinjerolas versiju.

Karmena - Ramona Zaharija