"Ir svarīga vēsts par uzvarētājiem, nevis zaudētājiem; nevis par upuriem, bet par triumfatoriem. Laikam kopš Vāgnera sapratu, ka lielie, maģistrālie tēli ir tie, kuri mani interesē, kuriem tu ej līdzi. Uzkāpt kalnā - Everestā, nevis Gaiziņā - tu vari tikai ar maģistrālu personību palīdzību," prāto režisors un 2016. gada nogalē pirmizrādītās filmas "Melānijas hronika" scenārija autors Viesturs Kairišs.

Savulaik viņu ar izsūtītās Melānijas Vanagas grāmatu "Veļupes krastā" iepazīstināja viens no viņas Sibīrijas audžubērniem – Ilmārs Blumbergs.

Nesen kā nozares profesionāļi vienbalsīgi pieņēma lēmumu studijas Mistrus Media veidoto melnbalto vēsturisko spēlfilmu nominēt Oskara balvai. ("Tas ir Latvijas vēsturei un kultūrai nozīmīgs, stilistiski viengabalains un episks darbs ar spēcīgu centrālo tēlu, izteiksmīgu vizuālo risinājumu un izciliem aktierdarbiem.").

Šobrīd filma turpina iekarot pasaules festivālus, bet tas nebūtu iespējams bez radošās komandas spīta - finansējuma meklēšanas periods nebija ne viegls, ne īss.

"Tā ir filma par konkrēto Melānijas dzīves posmu, bet svarīgi ir, kas notiek pēc tam," prāto filmas producents Gints Grūbe.

"Tā šausmas bija iespēja kādam parādīt, cik viņš ir varonīgs, kā viņš spēj šīs šausmas panest. Melānijas gadījumā - pierādīt, ka viņa nav salaužama, un tieši tas ir tas, kas cilvēkiem nemitīgi jāstāsta un jātgādina," uzskata literāts Pāvils Raudonis.

"Kad pirmoreiz dzirdēju, ka tieši Viesturs Kairišs nolēmis uzņemt filmu pēc Melānijas Vanagas grāmatas par izsūtījumu Sibīriju, man tas šķita diezgan jocīgi," stāsta kino vēsturniece Kristīne Matīsa. "Bet, kad vienā intervijā dzirdēju Viesturu sakām, ka viņš redz, ka šim stāstam varētu piešķirt antīkās traģēdijas vērienu, sapratu - jā, tas ir tas, kas visvairāk iedarbotos! Filmas spēks slējas faktā, ka tas nav stāsts tikai par vienu konkrētu likteni, bet gan vēstījums par cilvēka gara spēku un vērienu izdzīvot jebkuros apstākļos."

Viesturs Kairišs: "Grāmata ir īsts garīgs apliecinājums, kas var izplaukt tikai ārkārtīgi nežēlīgā realitātē - tā ir garīgā nepakļaušanās, izdzīvošana, kuras rezultātā tu iznes lielāku ideju. Šajā gadījumā - ideju par Latviju.

Tā ir vesela teorija par nevardarbīgo pakļaušanos, un šī ir īsta garīgā nepakļaušanās. Šo cilvēku dēļ mēs esam garīgi izdzīvojuši. Te ir runa par vispārcilvēciskajām vērtībām, totālo cilvēcību, kas ir visu lietu pamats. Mans vēstījums - parādīt šāda tipa varoņus. Melānija sasniedza transcendenci, viņai izdevās pāraugt fizisko realitāti - manā skatījumā tā nav literatūra, jo tai nav literāro kvalitāšu, bet tai ir tādas kvalitātes, kuras literatūrā gandrīz vai nav sastopamas.

Uzskatu, ka Melānija Vanaga bija cilvēks, kurš veica nevainīgo transcendences aktu - viņa pārtapa, pārdzima citā kvalitātē. Šī iespēja taču ir jebkuram cilvēkam!

Cilvēks par cilvēku izpaužas tikai tad, kad sastopas ar necilvēcību.

Gribēju parādīt, kā Melānijas garīgā spēja sasniedza triumfu pār apstākļiem."

Īsi pirms filmas tapšanas Viesturs Kairišs un filmas māksliniece Ieva Jurjāne devās uz Sibīriju. Uz vietu, kur savulaik bija izsūtīta Melānija Vanaga. Varenie dabas skati iemūžināti Karēlijā, bet filmēšanas vajadzībām uzbūvētais Sibīrijas ciems atradās tepat Latvijā, piecsimt metrus no Krievijas robežas.

Filmas operators Gints Bērziņš atzīst, ka "Melānijas hronika" viņam bijis emocionāli smagākais darbs. Tāpat absolūtu iedziļināšanos tāpat veikuši komponisti Arturs Maskats, Kārlis Auzāns un Aleksandrs Vaicahovskis, bet gluži neticamo paveikusi Berlīnes kinofestivālā nolūkotā Melānijas iedzīvinātāja, šveiciešu aktrise un dejotāja Sabīne Timoteo.

Sabīne Timoteo neslēpj: "Es koncentrējos un neiespringu uz to, lai mana latviskā izruna būtu pareiza. Koncentrējos uz darbošanos un saviem uzdevumiem. Tas man ļoti palīdzēja. Un tad filmas veidotāji izlēma paturēt filmā manu balsi. Taču filmēšanass procesā man nebija jādomā par izrunu.

Šajā filmā es biju un dzīvoju, nevis spēlēju. Tas nav reālistisks stāsts līdz galam - tas ir stāsts par sajūtām, nevis realitāti.

Gandrīz abstrakts, bet tas iedarbojas. Man nebija sajūtas, ka es daru - jutos tā, itin kā tas notiktu, Atdevu savu ķermeni un cilvēcīgumu Melānijas tēlam un gribēju redzēt, kas notiks."

Kristīne Matīsa: "Viesturs kā režiors ar savu radošo komandu pratis šo stāstu kinematogrāiskiem līdzekļiem abstrahēt un pacelt virs ikdienas. Pirmkārt, ar ģeniālā operatora Ginta Bērziņa redzējumu. Otrkārt, ar izcilo skaņu režiju.

Vēl viens elements, kas ļauj abstrahēties no sadzīviskas uztveres, ir ģeniālā izvēle galveno lomu uzticēt šveiciešu aktrisei Sabīnei Timoteo, jo jebkurai latviešu aktrisei vilktos līdzi pārāk gara subjektīvā šlepe, kas mums traucētu domāt par Melāniju un ļoti atsvešināto pasauli.

Protams, jebkuram darbam, arī "Melānijas hronikai", nepieciešama laika distance, lai varētu novērtēt. Pēc pieciem un desmit gadiem labāk redzēsim, kāda ir tās vieta visā kopējā kino ainā, vai tā ir ko ietekmējusi, mainījusi."

Filmas noslēguma epizodē no Sibīrijas nule kā atbraukusī Melānija Vanaga dodas uz operu. Šis fakts ir vēsturiski patiess. Tovakar, gaidot vilcienu, Melānija Vanaga uz Baltā nama skatuves skatījās "Pēru Gintu”. Savu Pēru Gintu Sibīrijā viņa gaidīja sešpadsmit garus gadus.

Paldies "Kultūras rondo" un "Klasikas" kolēģiem par iespēju izmantot interviju fragmentus, bet pēcvārda vietā – rakstnieces Gundegas Repšes teiktais:

"Ar šo filmu Viesturs Kairišs atkal aktualizējis mākslas patiesības tematiku un parādījis, kas vispār ir kino valoda, kas ir mākslas patiesība - nevis tikai un vienīgi dokumentālā un katra personiskā likteņa patiesība. Tie ir lielie jautājumi, kurus var pateikt tikai caur mākslu, lai arī cik traģisks un dokumentāli precīzs nebūtu katra indivīda likteņstāsts."