Režisora Vara Braslas filma "Emīla nedarbi", kas pirmizrādi piedzīvoja 1985. gadā, apbalvota ne tikai ar "Lielo Kristapu", bet visu paaudžu skatītāju nedalītu mīlestību.

Tālaika vērtētāji akcentējuši, ka ar šo filmu Varis Brasla savos radošajos meklējumos devies jaunā virzienā - pēc tādām filmām kā "Parāds mīlestībā" un "Pavasara ceļazīmes", kurās dominē mīlestības tēma, režisors sagādājis vēl nebijušu pārsteigumu.

"Filmas ideja nāk no mana drauga scenārista Alvja Lapiņa tolaik mazākās meitas, kura bija izteikusi domu - tēti, kāpēc tu nevari uztaisīt kino? Tā arī tas aizgāja," ar smaidu atceras režisors Varis Brasla. "Pats galvenais, kāpēc cilvēki tik ļoti mīl Emīlu - nevienu lietu viņš nedara bez mērķa izdarīt ko labu! Tas, ka pēc tam iznāk "ziepes", ir cita lieta... Biju izdomājis, ka filmā jāskan tauas mūzikai - iedevu Imantam Kalniņam to paklausīties, un viņš noteica - jā, jā, es sintiņā uzrakstīšu. Domāju - nu, kādā sintezatorā, tur taču vajag akustiskos instrumentus! Kad viņš piedāvāja mūziku, vairs nebija, par ko strīdēties..."

Režisors Varis Brasla

"Līdz tam filmās komiskās lomas biju spēlējis samērā maz, tāpēc ar lielu prieku metos iekšā," saka Emīla tēva lomas atveidotājs Uldis Dumpis. "Ar Vari jau vienmēr ir viegli strādāt, jo viņš zina, ko grib. Viņa grupās vienmēr ir laba atmosfēra, bērni viņam ātri uzticas."

Vaicāts, kā risinājies darba process ar mazajiem aktieriem, Uldis smej: "Ļoti labi un interesanti! Abi bija īsti pretpoli! Ja mazā Madariņa, no rīta agri nogrimēta, līdz filmēšanai prātīgi uzvedās, uzmanoties, lai nekas nenosmērējas, Māris rīkojās pilnīgi otrādi - skrēja, palīdzēja gaismotājiem šļaukas stiept, skraidelēja. Bet, kad paēda pusdienas, māksliniekam nāca lielais miegs - bērns paliek bērns. Tur ir tik daudz interesantu lietu, ko atcerēties!

Kaut vai viena epizode. Filmējot speciāli būvētajā mazmājiņā, kurā iesprūst Emīla tēvs, uznāca lietus, un abi ar Rūdolfu Plēpi tur paslēpāmies. Aiz gara laika sākām dziedāt.

Mazais Māris piebiedrojās, un tā nu mēs visi mazajā mazmājiņā sirsnīgi dziedājām..."

Lennebergas Emīls jeb Māris Zonnenbergs-Zambergs "Klasikas" studijā ieradies bez bises un nāģenes, bet pēc vaibstiem atpazīstams itin labi... Kā īsti viņš savulaik ticis pie Emīla lomas? "Gāju bērnu dārzā Rudbāržos, un kādu dienu filmēšanas grupa atbrauca un izvēlējās zēnus. Atceros, man lika ēst zupu..."

Lennebergas Emīls jeb Māris Zonnenbergs-Zambergs

Atgādinot par amizanto piedzīvojumu mazmājiņā, Māris skaļi smej: "Rūdim Plēpim tolaik bija piedzimusi meita, un tā nu mazmājiņā atskanēja dziesma "Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums" - lai cik jocīgi tas arī nebūtu, es tādas dziesmas zināju! Man gan vairāk jumts un komētas tēma patika - tas bija spēcīgi..."

Jautāts, kas ir šīs filmas īpašais pievilkšanas spēks, Māris nešauboties atbild: "Sirsnība! Un te atkal jārunā par Vari Braslu - kā viņš spēj sapulcēt ap sevi cilvēkus, kā viņam izdodas filmēšanas grupā radīt ģimenes sajūtu... Pret māsu Idu jeb Madaru man patiešām radās siltas jūtas - nebūtu par skaļu teikts, ka tā bija mana pirmā mīlestība tajā vecumā," neslēpj Māris.

"Arī Idai Emīls bija pirmā mīlestība," saka Emīla māšeles lomas atveidotāja Madara Dišlere, kura pati šodien kļuvusi pazīstama un atzīta režisore.

"Māris bija pirmais puisis, ar kuru mani salika kopā, lika sadoties rokās. Pirmajā brīdī gandrīz sāku raudāt, bet ar laiku sadraudzējāmies."

Idas lomas atveidotāja Madara Dišlere

Par raudāšanu, kas bija nepieciešama filmas epizodēs, Madara saka tā: "Sākumā visi domāja, kā mani saraudināt - ar sīpoliem vai kā citādi. Taču vienīgais, kas līdzēja, bija tas, ja man teica, ka neko nevaru izdarīt un jābrauc mājās. Tas nu bija tas, kas mani ļoti saraudināja - jo man tur ļoti patika! Mamma pēc tam, protams, man atvainojās, un visu mūžu tāpēc jutusies drusku vainīga..."

Kas, viņasprāt, ir šīs filmas lielākā vērtība? "Pirmā veiksme - šī ir ļoti labestīga filma. Otra lieta - no svara tas, ka filmējoties gan aktieri, gan radošā grupa ļoti labi savstarpēji sadarbojās, un harmoniskais uzņemšanas process labi atspoguļojas arī uzņemtajā materiālā. Šīs divas iezīmes ir brīnišķīgas, kuru dēļ filma dzīvos vēl un vēl," uzskata Madara Dišlere.

Visbeidzot, savs vārds sakāms arī kinokritiķei Dairai Āboliņai, kura tieši šobrīd kopā ar režisori Agitu Cāni-Ķīli strādā pie "Filmas arheoloģijas", kas šoreiz veltīta "Emīla nedarbiem" un būs skatāma ap Jāņiem.

"Šai filmai bija iespējama starptautiska karjera.

Taču tolaik Padomju Savienībā neviens pat neiedomājās, ka literārajiem darbiem ir autori, un šiem autoriem jāmaksā atlīdzība... Proti, nebija kārtots autortiesību jautājums. Kaut gan pati Astrida Lindgrēne bija šo filmu redzējusi, viņai tā patika un viņa neiebilda tās popularizešanai.

Vēl zīmīgs ir šodienas fakts, ka Varis Brasla atkal uzņems filmu ar mazu puiku galvenajā lomā, un stāsts atkal būs par to, ka mīlēt vienam otru ir svarīgākais, ko mēs šajā pasaulē varam darīt. Un vēl - ļoti līdzīgi par savu bērnību savu pirmo debijas filmu veidos pati Madara Dišlere. Domāju, ka nekādā gadījumā viņa nenoliegs faktu, ka kino pasaules valdzinājumu viņa iepazinusi tieši ar Vara Braslas starpniecību."

Filmas varonis, sešgadīgais Emīls, ir īpaši labsirdīgs un enerģisks puisēns. Lauku viensētā, kur ģimenes un mājas ļaužu vidū viņs dzīvo, atrodas iespēja vienmēr likt lietā savu nevaldāmo enerģiju. Vai nu jāpalīdz zinātkārajai māšelei Idai, vai ikdienas rūpēs aizņemtajam tēvam, vai mīļajai, gādīgajai māmuļai vai vēl kādam citam - Emīls vienmēr ir gatavs nākt talkā. Tiesa, viņa darbu rezultāti nez kāpēc neiznāk gluži tādi kā sākumā gribēts, un, kā par brīnumu, uzslavas vietā bieži seko sods, taču tas nespēj noslāpēt mazā nebēdņa atsaucību un darboties kāri. Emīla sirdij ir tuvas visas cilvēku rūpes un viņš cenšas tiem palīdzēt, kā vien prazdams.

Te arī slēpjas būtība komiskajām situācijām, kas izveidojas negaidīto un jautro notikumu virknē. Filma spilgti atklāj kāda zēna raksturu, kurš, izaugot par vīru, būs cienīgs ieņemt atbildīgu vietu dzīvē.