Šoreiz - par V. Andrijeviča un S. Prokofjevas traģikomisko pasaku "Saslauku vecis" - didaktisko stāstu par "kārtības ienaidnieka un netīrības drauga" Serjožas Traipiņa izraisīto atkritumu lavīnu, kas 1962. gadā Latvijas Leļļu teātra vārdam palīdzēja plaši izskanēt Padomju Savienībā un Eiropā.

Gandrīz piecdesmitgadīgais un pieredzējušais izrādes režisors Arnolds Burovs "Saslauku veci" vispirms iestudēja krievu trupā, pēc triumfa Varšavā - latviešu trupā un vēlāk arī Ščecinas valsts leļļu teātrī. Burova pievēršanās leļļu kino sekoja tikai pēc pāris gadiem.

"Tieši Arnolds Burovs bija tas, kurš izveidoja Rīgas leļļu teātra skolu, kas kļuva slavena visā pasaulē," stāsta teātra un kino kritiķe Maija Augstkalna.

"Viņš prata allaž sākt no jauna. Ar viņu rēķinājās, ar viņu runāja mākslas pasaule, aicināja uz ārzemēm iestudēt izrādes." 

Arnolds Burovs 50. gados

 

Kopš sešdesmito gadu sākuma Leļļu teātri par savu darba vietu sauca aktrise Dace Skadiņa. Viņa piedalījusies arī "Saslauku veča" izrādēs.

"Ja cilvēks, kuram mazliet interesēja lelles, sastapās ar Arnoldu Burovu, viņš tur arī palika. Burovs man palicis atmiņā kā galvenais režisors. Viņam bija visas nepieciešamās īpašības! Daudz līdzēja tas, Arnolds pats bija mākslinieks, turklāt ļoti labi orientējās mūzikā, līdz ar to viņam bija plašs kopīgais skats.

Viņš pats aizrāvās ar to, ko darīja, un aizrāva arī citus, kas darbojās līdz ar viņu. Pēc kopīgā darba procesa viņš mierīgi varēja pateikt: "Ziniet, mīļie, tagad mēs darīsim pavisam citādi!" Un visi atkal viņam sekoja...

Viņš ļoti mīlēja aktierus un lelles. Viņa uzskats bija - ka lelle var visu!"

 

Arī skulptore Anna Nollendorfa varēja visu: viņa radīja līdz tam neredzētus cilvēkus ar pārspīlētām izteiksmēm, talkā ņemot konusveida klucīšus un apaļas bumbiņas, bet nedzīvo lietu pasauli – konservu bundžu, vecu zābaku, cimdus, kārbas, pudeles – izstrādāja līdz sīkākajām niansēm.

 

Izrādes novatorismu, no lūžņiem izveidoto Saslauku veci, atkrituma tvertni, kas pilda aizslietņa funkcijas, leļļu īpatnējos žestus, krasās izrādes ritma maiņas 1962. gadā novērtēja leļļu mākslas speciālisti Starptautiskajā leļļu teātra festivālā Varšavā.

Interesanti, ka sākotnēji "Saslauku vecis" nebija iekļauts konkursa programmā, tomēr žūrijas komisijas locekļi, starpbrīdī dzirdot apbrīnas pilnās atsauksmes un būdami ieintriģēti, cits pēc cita pameta oficiālo konkursa zāli, lai paši redzētu ārpus konkursa izrādīto "Saslauku veci" un beigās to kronētu par konkursa uzvarētāju... Trauksme un furors!

 

Diemžēl šodien par "Saslauku veci" liecina vien dažas fotogrāfijas, laikabiedru atmiņas un Raimonda Paula mūzika.

"Toreiz tas bija diezgan negaidīti, ka teātros sāka parādīties kaut kas no džeza, estrādes mūzikas," atceras Maestro. "Burovs bija viens no tiem, kas to ļoti atbalstīja, un šajā ziņā mēs abi labi sapratāmies. Pamatā šajā gadījumā viss balstījās uz lellēm, roku spēles tehniku."

"Saslauku vecis" bija ne tikai viens no pašiem pirmajiem Raimonda Paula skatuves žanra darbiem - tā bija pirmā reize, kad Padomju Savienībā no leļļu teātra skatuves skanēja estrādes mūzika.

"Tam, kā strādāja Arnolds Burovs, nav analoga - viņš bija viens no tiem izcili retajiem māksliniekiem, kurš nevis kādu kopēja vai ietekmējās, bet kuram pašam bija radošais potenciāls, kurš meklēja sevī," atzīst leļļu teātra mākslas vēsturnieks Aldis Linē. ""Saslauku vecis" ir viena no tām izrādēm, kas ir rezultējums ļoti veiksmīgajam leļļu teātra darbam no pat 1944. gada. Burova izrādes vienmēr bijušas kā mezgla punkts. Aizsākuma punkts. "Saslauku vecī" jau ieskanas kino princips izrādes veidošanā, kas ir visai jauna lieta. Zīmīga arī attieksme pret rekvizītiem - nekādu lieku detaļu, kas varētu traucēt izrādes virzībai."

Aldis atzīmē arī faktu, ka izrāde ietvērusi arī liela mēroga aktierveiksmes. "Piemēram, Serjoža Traipiņš bija viena no spilgtākajām Zentas Lēpes radošajām veiksmēm."

Lai gan izrādes materiāls ir uzbāzīgi didaktisks, Linē uzsver, ka Burova gadījumā viss noticis citādi: "Kas notiek, ja didaktiskums nonāk liela meistara rokās? Tas pazūd, jo parādās pavisam citas cilvēciskas attiecības.

Tas, ko Serjoža Traipiņš dara nepareizi, izaug līdz gigantiskiem izmēriem, parādās Saslauku vecis, kas konstruēts no visādiem atkritumiem, te parādās metaforas, kādas pati luga nemaz nepiedāvā!

Te ir pilns ar lelliskām, atdzīvinošām lietām, kas liek aizmirst par dramaturģiskajām nekvalitātēm un rada citu stāstu ar citu vērienu. Mūsu leļļinieki bija spējīgi strādāt ne tikai Padomju Savienības, bet visas Eiropas mērogā."

Kādā astoņdesmito gadu intervijā Arnolds Burovs teica: "Tikai no tā, cik esam vērīgi, būs atkarīgs, vai mēs savā profesijā būsim radoši un precīzi, vai aptuveni".

Par savu iestudējumu virsuzdevumu, sastopoties ar mazajiem skatītājiem, meistars intervijā Latvijas Radio reiz sacījis tā: "Ir jārūpējas par mazo skatītāju ētisko, estētisko audzināšanu, bet to nedrīkst darīt kailā didaktiskā formā - pieaugšajiem tas nepatīk, un mazajiem - pavisam ne tik! Didaktika jāpaslēpj -  lai to nejūt, neredz. Jāiedarbojas uz skatītāju nevis tik daudz ar prātu, cik jūtām..."