Šoreiz raidījumā – par Blaumaņa "Skroderdienām Silmačos", kas ir visvairāk spēlētā luga visā latviešu teātra pastāvēšanas vēsturē.

1902. gada janvārī garāmgājēju uzmanību pie Rīgas Latviešu biedrības nama piesaistīja izliktā afiša. Tajā bija rakstīts: "Latviešu biedrības teātrī trešdien, 30. janvārī, pirmo reizi - "Skroderdienas Silmačos"  - liela dziedāšanas luga trijos cēlienos, sešās bildēs no Rūdolfa Blaumaņa, mūzika - no Aleksandra Būmaņa."

Aleksandrs Būmanis - tolaik tikai 20 gadus vecs Pēterburgas Universitātes civiltiesību docents, kurš piestrādāja par romānu tulkotāju "Pēterburgas Avīzēs" pie literārās nodaļas redaktora Rūdolfa Blaumaņa, lieliski spēlējis klavieres un citus instrumentus, kaut arī nebija mācījies mūziku nedz kādās speciālās skolās, nedz arī privāti. Blaumanis sava jaunā drauga spējas uzskatīja par fenomenālām un uzticēja jaunās lugas muzikālo pusi.

Attēlā - Rūdolfs Blaumanis un Aleksandrs Būmanis ap 1904. gadu (Latvijas Nacionālās bibliotēkas arhīvs)

Nākamajā rītā pēc pirmizrādes "Dienas lapā" parādījās iznīcinoša recenzija, kas lugu burtiski noslaucīja no zemes virsas. "Biezu vārdu" un trokšņu ir "Silmaču skroderdienās" atkal bez gala," rakstīja literatūrkritiķis Jānis Asars.

"Visa luga ir tāds konglomerāts, savārstījums no visraibākiem, nekādi kopā nesaderošiem skatiem…(..) Viss tas ir sakaltušas un sapelējušas druskas no Blaumaņa agrākā, kaut arī ne bagātā, ideju mielasta galda, bēdīgi kankari no tā, kas citkārt gribēja tapt par bagātību, un varbūt pat nāves zvanu balss, ka autors tagad ar labāko gribu vairs nemaz nevar radīt nekā nopietna un ir izrakstījies!"

Kamēr Asars tēmēja pa Blaumani, Emīls Dārziņš, noskatījies otro Silmaču izrādi 6. februārī (pie gandrīz pilnas zāles), koncentrējās uz mūziku: "Mūzikas un dziedamo gabalu šai lugai ir veseli 23. Godbijība, ar kādu mēs pirmajā brīdī aplūkojam šo cienījamo skaitli programmā, zūd, tiklīdz dabūjam pārliecināties par dažu numuru spartisko īsumu.

Arī man jāatzīstas, ka biju sagaidījis vairāk… Gan neko lielisku, neko māksliniecisku, bet – kaut ko latvisku. Bet, nekā!

Būmaņa melodijas nav ne domāt tik latviskas kā Blaumaņa valoda, šī tautas valodas kvintesence…" Tālāk seko, dārziņaprāt, to numuru uzskaitījums, kuri Būmanim izdevušies vislabāk un konstatējums – ka "komponistam ir sevišķa spēja tēlot komisko un drastisko".

Pirmizrādē Kārlēnu, kura prototips bija Blaumaņa krustdēls Kārlēns, spēlēja Dace Akmentiņa, Pičukam skatuvisko vārdu un veidolu deva Rīgas Latviešu teātra jaunais aktieris Pēteris Rudzītis, bet Aleksis Mierlauks bija Dūdars, kuru Blaumanis esot iecerējis klibu tāpēc, ka savainota kāja bijusi arī Aleksim Mierlaukam.

Piepalīdzot Asara kritikai, 1902. gadā "Skroderdienas" tika nospēlētas tikai 3 reizes. Vēlākajos gados vēl pa retam, bet, sākot ar režisora Alfrēda Amtmaņa-Briedīša lielo uzdrošināšanos, 1955. gada 14. janvārī tā sāka savu uzvaras gājienu pa Latvijas profesionālo un amatierteātru skatuvēm...

No "melnā" saraksta Amtmanis-Briedītis bija iecerējis "Skroderdienas" izvilkt ar nelielu viltību: viņš padarīja Silmaču saimnieci Antoniju krietni vecāku, nekā bija domājis Blaumanis un, nemainot lugas tekstu, ieviesa zināmu sociālās nevienlīdzības un varaskāres devu, sak’, tā tās bagātās saimnieces nopērk sev vīrus un izkalpina tautu. Olga Lejaskalne šādai lomai bija kā radīta...

1979. gada rudenī Blaumaņa luga ar Ņinas Ņeznamovas Antoniju un Alekseja Mihailova Dūdaru, pirmoreiz tika iestudēta Rīgas Krievu drāmas teātrī.

"Skroderdienas Silmačos" spēlētas pirmsjāņu nedēļā un Ziemassvētkos, svinot Teātra dienu un – atvadoties no teātra uz rekonstrukcijas laiku. Tās iestudētas Kauņā un Pērnavā, un Latvijas režisoru vadībā pat Vracas Drāmas teātrī Bulgārijā!

Bet Latvijā šī luga ir piedzīvojusi nepārspētus izrāžu rekordus: vairāk par simtu – Valsts Jaunatnes teātrī; līdz 1978. gadam liepājnieku iestudētās "Skroderdienas" bija nospēlētas 350 (!) reižu, Jaunais Rīgas teātris savu, atšķirīgu redzējumu uz "Skroderdienām" paudis 51 izrādē. 

Nacionālā teātra "Skroderdienu" izrādes skaitāmas septiņos simtos!

Atbildes uz jautājumu - kas ir šīs lugas popularitātes fenomens, centušies atrast daudzi.

"Blaumanis, gribot vai negribot, uzminējis cilvēka laimes eksistences formulu - pēc kā viņš ilgojas, ko vēlas saņemt, ka uzvar mīlestība, humoru, vitalitāti, kas nāk no trim "vecenēm", arī jaunā paaudze, bērni - manuprāt, tā ir sava veida šķīstītava, īpaši tagad," uzsver aktieris un režisors Voldemārs Šoriņš.

Bet režisors Edmunds Freibergs saka tā: "Šī ir ļoti latviska luga un ļoti sirsnīga luga. Savās proporcijās tā man atgādina harmonisko, latvisko māla krūzi ar ļoti skaistu, dzirdu glazūru. Lugas latviskums slēpjas atpazīstamībā, toskait tipāžu uzpazīstamībā un brīnišķīgajā dramatiskā un komiskā savijumā."