1916. gadā Kastaņolā rodas Raiņa sērdieņu dziesma "Daugava". Pirmizrādes svētki – Latvijas pirmajā dzimšanas dienā, 1919. gada 18. novembrī Birutas Skujenieces režijā.

Jau citos iestudējumos ar Raiņa "Daugavu" saistīta Berta Rūmniece, Mirdza Šmithene, Alfrēds Amtmanis-Briedītis un komponists Alfrēds Kalniņš. Pēc Otrā pasaules kara "Daugava" tiek iekļauta nevēlamo darbu sarakstā un tās atkal iepazīšana notiek vien astoņdesmito gadu beigās.

Un tā ciklā "100 Latvijas pirmizrādes” – tieši par Valmieras Drāmas teātra "Daugavu”, kuras pirmizrāde notika 1988. maijā. Režisors – Valentīns Maculēvičs, komponists Mārtiņš Brauns.

Izrāde – sauciens, izrāde – dievkalpojums, izrāde – rituāls, izrāde – rekviēms tautai, svēta izrāde, kas rakstīta ar sirds asinīm. Izrāde – mākslinieciski politisks notikums.

Izrāde īstajā laikā un īstajā vietā. Izrāde, kurā aktieri, turot rokās sarkanbaltsarkano karogu, slīga ceļos...

"Tā bija uzdrošināšanās, turklāt negaidītā aspektā, gan arī pārsteigums, un pats galvenais - īstā izrāde īstajā laikā," uzskata Silvija Radzobe. "Gan Valmierā, gan jo īpaši viesizrādēs Rīgā publika izrādes noslēgumā cēlās kājās, kas tolaik teātrī notika visai reti, un nereti dziedāja "Dievs, svētī Latviju!". Uzvedums bija iestudēts laikā, kad Latvija vēl nebija brīva.  Rainis pirmo reizi šeit formulē Latvijas valstiskuma ideju, vienkāršajos vārdos "zeme - tā ir valsts". Izrāde skaļi izteica to,  ko Latvijas domājošie, jūtošie cilvēki tai laikā nojauta, par ko sapņoja, bet vēl vairāk - par ko baidījās, ka sapņi kārtējo reizi var palikt tikai sapņi."

""Daugavu" jau toreiz gribēja nocirst, aizliegt, bet liktenīgu palīdzību sniedza fakts, ka režisors bija dabūjis svaigu infarktu, un komisija ļoti baidījās, ka viņš varētu dabūt otru... Tāpēc izrāde tika pieņemta," atceras komponists Mārtiņš Brauns.

Valentīns Maculēvičs: "Kad tvaiks sasniedz zināmu spiedienu, tas vienkārši laužas ārā... Nekas jau speciāli netika taisīts, vienkārši šī luga man ļoti patika.

Lai cik tas banāli arī neskanētu, bez varoņiem jau nekas nenotiktu. Vienmēr vajadzīgs kāds, kurš pirmais uzdrošinās. Bija tāds laiks, kad to vajadzēja - tā sākām lēnām uzdrošināties. Mīlu skaidru valodu - nevis pustoņos, nevis mājienos, un, ka man kaut kas ir uz sirds, tad publiski arī par to runāju.

Droši vien nav neviena dzejnieka, literāta vai filozofa, kurš izprastu latviešu tautu vēsturiskajā procesā. Ir divi varianti - kad mīl pa īstam, tad neglaimo. Ir ļoti daudz, kas bijis, par ko "Daugavā" mēģināju brīdināt. Diemžēl tas arī noticis."

Silvija Radzobe: "Režisors ar sev raksturīgo aso publicistisko izteiksmi izrādes beigās patiešām izteica drūmas nākotnes prognozes par to, kas ar Latvijas sabiedrību varētu notikt pēc brīvības atgūšanas.

Uz skatuves bija novietoti divi zārki, un izrādes tēli tīri fiziski sadalījās divās grupās: viena balsoja, sapņoja un brīvās Latvijas ideālus, bet otra vicināja sarkanos karogus.

Maculēvičs runāja par to, ka viena otrai pretī nostājas nevis divas nacionālā ziņā atšķirīgas grupas, bet gan latviešu izcelsmes iedzīvotāju grupas. Tāpēc izrāde no vienas puses iedvesmoja sabiedrību ar brīnišķīgo mūziku, dziesmām un Raiņa tekstiem un apsolījumu "zeme - tā ir valsts", bet no otras puses brīdināja par psiholoģiskajām pretrunām, kas sagaida Latviju nākotnē pēc brīvības atgūšanas."

Valda Čakare 1989. gadā raksta: "Valentīns Maculēvičs, iestudējot Raiņa "Daugavu”, pievērš uzmanību nevis tiem spēkiem, kas tautu vieno, bet tiem, kas to ārda, kas, pašu vidū nobrieduši, kavē radīt īstu, nesatricināmu kopību.

Valentīna Maculēviča māksla ir brīdinājuma māksla. Trauksmes signāls.

Atgādinājums. Arī aktīvas rīcības apliecinājums”.

Savukārt Lilija Dzene jau toreiz paredzēja: "Izrādes gars paliks tās mūzika”.

"Mūsu sadarbība ar Valentīnu ir interesanta - viņš īpatnējā veidā jūt mani. Tobrīd viņš nāca pie manis bieži, bet nebiju tik čakls... Taču, ja režisors divreiz atnāk, bet es - tukšā, tāds kauns palika, ka sapratu - kaut kam jābūt. Saku viņam - re, te kaut ko ierakstīju, bet tas ne vella neder. Valentīns klausās manas skices, tēmas un saka - pag! Bet tas man der! Tā tapa "Daugava", jo es pats sevi bezgalīgi brāķēju," atceras Mārtiņš Brauns.

Labo saprašanos atceras arī režisors: "Mārtiņam ir divas fantastiskas lietas. Pirmkārt, mēs ar viņu pusvārdā viens otru saprotam, otrs - tas ir talants. Es kaut ko stāstu, un zem viņa pirkstiem dzimst mūzika. Mēs visi bijām uz kopējā viļņa. Absolūta vienotības izjūta valdīja starp skatuvi un zāli. Diemžēl kopības izjūta ar laiku pazuda. Bet vienalga - toreiz tas bija skaisti."

1988. gads Latvijas kultūras dzīvē bija spraigs un norisēm bagāts. Kāpēc gandrīz trīs desmitgades vēlāk joprojām nedrīkstam aizmirst valmieriešu "Daugavu”?

""Daugava", tāpat kā "Lāčplēsis" un "Dievs, Tava zeme deg" pieder maģistrālajiem un ļoti nozīmīgajiem 1988. gada darbiem, kas vārdos un skaņās atspoguļoja to, par ko cilvēki sapņoja, pēc kā alka. Tāpēc varam teikt, ka teātris šajos darbos bija tik tuvu kopā ar skatītāju auditoriju kā pēc tam reti kad," uzskata Silvija Radzobe.

"Paaudze, kurā viena no līderēm bija Māra Zālīte, tolaik vēl nebija četrdesmit; šie cilvēki bija savu spēju plaukumā. Viņi visi bija talantīgi un nebaidījās paust disidentisku viedokli - ka savā mākslā un dzīvē viņi balso par nacionālās neatkarības idejām."