Šoreiz stāsts par Raimonda Paula mūziklu "Māsa Kerija" - trešo šī žanra darbu Latvijā, kas uz skatuves dzimis 1979. gadā pēc Teodora Dreizera 1900. gadā publicētā romāna motīviem veidotā stāstā par jaunu meiteni, kas dodas uz lielpilsētu ar sapni kļūt par aktrisi. Tas arī iedvesmojis komponistu...

"Mani šajā romānā galvenokārt saistīja jaunās meitenes dzīves drāma. No laukiem viņa pārnāk uz pilsētu, un milzīgā lielpilsēta viņu samaļ," teju pirms 40 gadiem intervijā Latvijas Radio atzīst Maestro. "Uzrakstīju mūziklu, bet tajā pašā laikā atlasīju interesantākos muzikālos momentus un ierakstīju arī skaņuplati. Par šo ierakstu ieinteresējās Latvijas Televīzija un uzņēma koncertfilmu, kurā piedalās mūsu Dailes teātra jaunie aktieri. Būtu ļoti patīkami, ja jūs kopā ar mani pārdzīvotu Māsas Kerijas skumjo likteni..."

Tātad - trīs vienā: mūzikls savu dzīvi gandrīz vienlaikus sāk gan uz operetes skatuves, gan skaņu ierakstā, gan filmā. Skumjais Kerijas liktenis vispirms saviļņo Rīgas Operetes teātra skatītājus - ar Kārļa Pamšes libretu un Jāņa Petera dziesmu tekstiem, ar skaistām un joprojām populārām melodijām "Māsa Kerija" piedzīvo divas pirmizrādes: 1979. gada 21. februārī latviešu trupā, kur titullomā ir Renāte Šteinberga, bet Herstvuds - Edgars Zveja, savukārt pēc trīs mēnešiem - arī krievu trupā. Pamše ir arī inscenētājs.

Par to, kā dzimusi ideja par mūziklu, stāsta toreizējais Operetes teātra galvenais diriģents Jānis Kaijaks: "Edgars Zveja, kuram ļoti interesēja Herstvuda loma, vērās pie Kārļa Pamšes - vai viņš nevarētu uzrakstīt libretu mūziklam par māsu Keriju. Pamše ķērās pie libreta, bet dzeja tika pasūtīta Jānim Peteram. Mūziku rakstīja Raimonds Pauls.

Atceros māksliniecisko padomi, kad Raimonds Pauls demonstrēja mūziku - kā parasti, viņa spēle un tas, cik emocionāli viņš atklāja visus tēlus, atstāja graujošu iespaidu uz visiem klātesošajiem. Viņš tikai noteica - orķestrī skanēšot labāk.

Zinot, ka Pauls pats neveido aranžējumus, prasīju viņam, kurš aranžēs. Raimonds atbildēja - Vitālijs Dolgovs."

"Savu mūžu ar ko tādu nebiju ņēmies," šodien atceras Maestro. "Sāku rakstīt meldiņus, pat dzejas vēl nebija, kopā ar Jāni Peteru kaut ko mēģinājām salipināt kopā. Strādājām ar Jāni Kaijaku, Janīnu Pankrati, Kārli Pamši, Operetes aktieriem - tās bija fantastiskas figūras latviešu kultūrā, bija jautri un viss gāja tā, kā vajag!"

Toreiz akadēmiski skolotajiem mūziķiem "Māsas Kerijas" mūzikas valoda bija kas pavisam jauns, nebija viegli tajā organiski iejusties.

"Bija daudz grūtību - pie tādas muzikālās valodas, kāda raksturīga Raimondam Paulam, trupa nebija pieradusi. Bija lielas problēmas, lai šo barjeru pārvarētu," neslēpj maestro Kaijaks.

"Tāpat lielas grūtības pārvarējām, lai Dolgova aranžējumu piemērotu mūsu orķestrim - lai tas skanētu operetes vajadzībām piemēroti. Mūzika bija ļoti skaista, librets - izteiksmīgs. Izrāde, mūsuprāt, izdevās spilgta, skatītāji to uzņēma ar ovācijām. Turklāt viss bija jāizdara bez mikrofoniem! Bija sarežģīti. Cik gan laimīgi mēs būtu bijuši, ja mūsu rīcībā būtu bijusi šodienas tehnika..."

Līdztekus operetes iestudējumam tapa arī plate. "Ierakstu sākām veidot nekavējoties - dziedāja Mirdza Zīvere, bet Herstvuda lomu vajadzēja dziedāt Viktoram Lapčenokam, pēdējā brīdī viņu nomainījām pret Žoržu Siksnu. Bet ieraksts iznāca pieklājīgs! Kā mācējām, tā darījām," stāsta Raimonds Pauls.

"Pēc tam Ligita Viduleja Latvijas Televīzijā izveidoja filmu, kas Polijā dabūja pirmo vietu. Taču nekādā gadījumā negribu kritizēt opereti - viņi darīja tā, kā juta. Taču filmā tur skanējums jau bija tuvāks tam, kā bija iecerēts," atceras Maestro.

Un vēl Maestro slavē tolaik jauno Dailes teātra aktieru spēli. "Filmā lieliski darbojas Andris Bērziņš - vēl galīgi jauns, taču tajos gados jau ar interesantām kustībām, ritmiku. Jāuzteic visa jaunā aktieru paaudze - tas tiešām nebija slikti."

Gan televīzijas, gan operetes skatītāji "Māsu Keriju" ļoti iemīļoja. Sekoja jauniestudējumi ne tikai Latvijā.

Jānis Kaijaks: "Iestudējumu rādījām visās viesizrādēs, tostarp Krievijā, un kulminācija bija Maskavas viesizrādes 1981. gadā, pēc kurām saņēmām lūgumu, lai materiālu sūtām dažādām Krievijas pilsētām. Tā ka "Māsa Kerija" tika uzvesta daudzviet Krievijā."

Mūsdienīgu elpu "Māsa Kerija" gūst jaunuzvedumos šajā tūkstošgadē: 2000. gada 4. martā pirmizrāde notiek Rīgas Krievu drāmas teātrī, Maskavā pazīstamās muzikālo izrāžu režisores Jekaterinas Graņitovas vadībā. Galvenajā lomā ir Marija Naumova, izrādē veiksmīgi piedalās arī Veronika Plotņikova un citi, uz skatuves dzīvajā spēlē Raimonds Pauls.

Savukārt 2008. gada 22. maijā Nacionālajā teātrī mūzikls startē ar nosaukumu "Kerija. Retrospekcija". Kopā ar Jāni Peteru scenāriste un arī režisore ir Gaļina Poliščuka. Tā ir versija pirms trīsdesmit gadiem uzvestajai "Māsai Kerijai", titullomā - Dita Lūriņa un Marija Bērziņa.

Dita Lūriņa Kerijas lomā

Mārcis Manjakovs (Herstvuds) un Marija Bērziņa (Kerija)

"Man šķiet, ka viens no veiksmīgākajiem iestudējumiem bija tieši Nacionālajā teātrī," prāto Maestro. "Gaļina Poliščuka atrada jaunu piegājienu. Kombinācija, ka zālē sēdēja "vecā" Kerija... Orķestris nebija pieejams, tāpēc pats spēlēju ar orķestra fonogrammu.

Man prieks, ka līdz pat šai dienai šī mūzika dzīvo, katrā otrā koncertā Kerijas dziesmu dzied Inese Galante. Visādā ziņā tas ir patīkami... Varbūt laimējās ar dažiem meldiņiem, bet lielu lomu nospēlēja tieši sižets - mākslinieka karjeras sākums.

Nabadzīga meitene ar čemodānu ierodas no laukiem, pakāpeniski sāk karjeru, taču beigas nav laimīgas! Būtībā tā ir drāma - tuva daudziem, kuriem patīk šādas emocijas. Tāpēc šis darbs iestudēts daudzos variantos," - tā Raimonds Pauls.