Šoreiz cikla "100 Latvijas pirmizrādes" uzmanības centrā - Pītera Šefera luga "Amadejs", kuras iestudējums Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja 2011. gada 11. maijā.

... Viņš ir galma komponists, viņš nosaka valsts mūzikas dzīvi, un bez viņa ziņas impērijā nenotiek nekas. Saljēri ir talantīgs. Taču viņš nav ģēnijs. Traģiskākais, ka viņš pats to apzinās. Savukārt jaunais Mocarts ir nepanesami bezkaunīgs, pašapzinīgs un vulgārs. Bet viņa mūzikai ir pieskāries Dievs. Saljēri dievināja Mocarta mūziku, un viņš nozvērējās to iznīcināt. Vai Saljēri tiešām noindēja Mocartu? Viņš pats ir par to pārliecināts.

Kā rakstīja Andris Morkāns: “Izrāde jau nav par Mocartu vai Saljēri – izrāde ir par mums pašiem, par to, vai mums ir drosme ielūkoties spogulī, un tad, ja esam to izdarījuši, vai varam, protam un gribam ieraudzīt tur savus dēmonus. Un arī par to, ko mēs ar šiem dēmoniem darām, vai ko mēs ļaujam tiem darīt ar mums."

Tāda arī bijusi režisora Jana Vilema van den Bosa iecere: "Mani interesē gan sāncensības aspekts, gan tas, ka runa ir par Mocartu un Saljēri, taču man svarīgs ir cilvēks nevis slavenības, jo savā ziņā tāds Saljēri jau mīt katrā no mums. Viņš godprātīgi darīja savu darbu, nebija nemaz slikts komponists, ir sarakstījis skaistus klavierdarbus un labas operas. Tikai viņam nepaveicās, jo dzīvoja vienā laikā ar Mocartu. Saljēri pats sevi ir ieslodzījis cietumā, jo viņu vada paša izdomāti principi par to, kas IR labs un kas nav.

Jautājums ir nevis par Saljēri vainu, bet gan par to, vai cilvēks spēj pats sev piedot, ka izjūt pret kādu skaudību.

Nav tik svarīgi, vai viņš tiešām nogalināja Mocartu, bet vai spēj sev piedot, ka ir skaudīgs, ka ir cilvēks."

Izrādei "Amadejs" tērpus veidojusi kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, scenogrāfiju Mārtiņš Vilkārsis, Mocartu atveidoja Artūrs Dīcis, Konstanci – Ilze Ķuzule-Skrastiņa, bet tik ļoti ietilpīgā Saljēri loma uzticēta Artūram Skrastiņam, kurš cita starpā atzīmē:

"Skatītājs ar tik lielu interesi skatījās, ka bija kaifs spēlēt. Ja skatītājs trīsarpus stundu garumā iet līdzi visām tavām skatuves norisēm, tad vari turēt pauzi, cik ilgi gribi, un arī skatītājs aizturētu elpu gaidīs, kas notiks tālāk."

Teātra kritiķe Līvija Dūmiņa pēc pirmizrādes rakstīja: "Dailes teātris solīja svētkus, man Amadejs patiesi bija svētki. Tas retais gadījums, kad izrāde strādā kā prāta, tā emociju līmenī, radot ārkārtīgi spēcīgu iespaidu, kas tur savā varā vēl dienām ilgi.” Šobrīd, sešarpus gadus vēlāk – viņa atzīst, ka laika distance palīdz saprast vērtības, kas izrādei piemitušas. Prātā palikusi scenogrāfija, tērpi un Artūra Skrastiņa Saljēri. Šis ir viens no Skrastiņa spilgtākajiem meistardarbiem."

"Artūra Skrastiņa Saljēri piemērot apzīmējumu "ģeniāls" nebūs pārspīlējums, un viņš ir Amadeja demiurgs, kas vārdu pa vārdam trīs stundu garumā, zibenīgi mainot dzīvās sejas maskas, vienā lomā nospēlē vismaz trīs," atzīst Līvija Dūmiņa.

"Režija – pieci, aktierdarbs – pieci, scenogrāfija – 5, kostīmi – 5". Tā vērtēja kultūrpētnieks Deniss Hanovs: "Dailes teātris ir uzvedis sarežģītu, aktierus izaicinošu, daudzšķautņainu lugu un, sintezējot gadsimtus, atradis agrīnām Mocarta operām negaidītu taciņu pie mūsdienu skatītāja."

“Amadejs” Spēlmaņu nakts balvai nominēts kā gada dramatiskā teātra izrāde, Artūrs Skrastiņš atzīts par labāko aktieri skatītāju balsojumā, bet Inga Krasovska saņēma balvu kā gada kustību māksliniece. Izrāde ieguvusi arī balvu “Kilograms kultūras”.

Britu dramaturga Pītera Šefera 1979. gada luga ir īsts bestsellers, arī Latvijas skatītāji to iepazinuši no Miloša Formana 1984. gada filmas un Valda Lūriņa 1994. gadā Nacionālajā teātrī iestudētās izrādes. Kā raksta teātra zinātniece un kritiķe Valda Čakare, "lugas milzīgie panākumi liecina par Šefera komerciālo jūtīgumu – viņš lieliski spējis novērtēt to, cik patīkami publikai būs uzzināt, ka ģēnijs nav nevainojams".

Pats dramaturgs Pīters Šefers Mocartu uzskata par dižāko no visiem komponistiem. No viņa mūzikas nekad nenogurst, tajā vienmēr atrod kaut ko fascinējošu. Tomēr – ne jau biogrāfiju viņš vēlējies savā lugā izstāstīt. 

Pīters Šefers: “Amadejs” nav objektīva, dokumentāla Mocarta biogrāfija. Ļaudis, kas mani šai sakarā kritizē, acīmredzot nesaprot, kas ir daiļliteratūra. Bet lugas nosaukums sākotnēji bija Saljēri, tieši vinš mani interesēja kā galvenais tēls: pretrunīgums viņā, divdabība, jo viņš mīl to, ko pats iznīcina."

Vizuāli iespaidīgi, saturiski bagāti, mūzika pāri visam, spēcīgs Skrastiņš, Zāle stāvot kājās aplaudē, neprātīgs baudījums – tā – noskatījušies “Amadeju” komentēja skatītāji.

Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā reāli objekti apvienoti ar projekcijām, kas ļauj videi transformēties no psihiatriskās klīnikas pārtopot par bibliotēku vai Saljēri atmiņas telpu.

Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa atzīst, ka “Amadeja” tērpos ļoti būtiska ir faktūra, radot burzīta papīra iespaidu, jo papīrs taču nes visu informāciju, gan nošu rakstu, gan vēstules. Ideju īstenošana pat prasījusi jaunu tehnoloģiju izmantošanu, radot materiālu, no kā kostīmi šūti.

Nīderlandiešu izcelsmes britu režisors Jans Villems van den Boss Dailes teātrī ir gaidīts viesis un par sadarbību ar viņu priecājas arī Konstances lomas atveidotāja Ilze Ķuzule-Skrastiņa.

Arī Artūrs Skrastiņš atzinīgi vērtē van den Bosa britu skolu un pēc pamatīgā darba ar režisoru šķitis – šo lomu vēl ilgi varēs nospēlēt, kaut nakts laikā pamodināts...