Valsts svētkos pārceļamies uz 20. gadsimta 30. gadiem – laiku, kad, kā rakstīja prese, "neviena muzikāla forma nav gaidīta ar tādām ilgām kā latviskais oriģinālballets. Kādreizējās Marijas teātra solistes Aleksandras Fjodorovas pārraudzībā mūsu jaunradītā baleta trupa pamazām kļuvusi par vienu no spēcīgākajām Vakareiropā, bet tās repertuārā gadu no gada nav neviena oriģināldarba. Latviskais ballets ir gaidīts, vēl vairāk – tas ir kļuvis nepieciešams, tas ir mūsu horeogrāfiskās mākslas turpmākās pastāvēšanas attaisnojums un attīstības izejpunkts".

Un to apzinās arī komponists Jānis Mediņš, kurš 20. gados vadījis neskaitāmas baleta izrādes Baltā nama orķestra bedrē pie diriģenta pults. Bērnībā mācījies ne viena vien instrumenta spēli, konservatorijas izglītību pirmā latviešu trio, klavierkoncerta, čellkoncerta un baleta autors tā arī neieguva – īsi pirms studijām Pēterburgas konservatorijā viņu iesauca karadienestā.

20. gadu pašās beigās baletmeistars Voldemārs Komisārs iedod Mediņam libretu – "Mīlas uzvara", kurā arī atzīmes par vēlamajiem pamatritmiem, tempu un deju garumu. Komponists ķeras pie darba, bet tad iestājas vairāku gadu pauze. Četrdesmitgadīgā Jāņa Mediņa dzīvē tobrīd ir gan ģimene, gan kaislīgas attiecības, kuras beidzas ar lielu traģēdiju, tāpēc saprotams, ka pats viņš par šo laiku un baleta tapšanu izvairās runāt.

Un tad pienāk 1934. gads, kad septiņu mēnešu laikā "visā klusībā lielā partitūra ir nākusi gatava". Pats autors kautri atvainojas: "Es nevaru lēnāk..."