Ciklā "100 Latvijas pirmizrādes" šoreiz tiekamies ar katra bērna sapni, kas uz Latvijas Jaunatnes teātra skatuves piedzima 1968. gada 16. janvārī...

Tas ir pēc zviedru rakstnieces Astridas Lindgrēnes grāmatas "Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta" veidotais uzvedums, kuram par pamatu režisors Nikolajs Šeiko bija izvēlējies igauņu aktiera un režisora Mika Mikivera un komponista Ārnes Oita mūziklu, bet teksta latvisko versiju veidoja Laimonis Kamara.

Krāsainais, draiskulīgais un vienlaikus liriskais iestudējums piedzīvoja vairāk nekā 500 izrāžu, arī vairākus atjaunojumus - iestudējumus gan latviešu, gan krievu trupā, jo kurš gan savā dzīvē kaut reizi negrib sastapties ar skaistu, diezgan gudru, samērā tuklu vīru labākajos gados, vārdā Karlsons...

Raidījumā sastopam trīs galvenos izrādes varoņus: pašu Karlsonu, ko atveidoja Vera Singajevska, Brālīti jeb Tamāru Soboļevu un Bokas jaunkudzi - Veltu Skursteni.

"Šajā izrādē varēju spēlēt, runāt un ēst - bija tikko ceptas kotletītes, vienmēr - torte ar tikko kultu svaigu putukrējumu... Visi cehi bija pilni ar tortēm, un mani bērni teica - mammu, nu, nenes vairāk, mēs vairs nevaram," - tā 2008. gadā, 40 gadus pēc pirmizrādes, intervijā Intai Zēgnerei smēja Singa. "Šajā lomā man atļāva improvizēt - gan Ādolfs Šapiro, gan Nikolajs Šeiko un Alfrēds Jaunušans, kuri pie mums viesojās, jo improvizēju tēla virzienā.

Viens fakts iz dzīves, nevis ēverģēlība. Bija nomiris Leonīds Brežņevs. Bet "Karlsonā" uz palodzes stāv puķpods ar pelargonijām. Lai varētu iestādīt firziķa kauliņu, man tā puķe vispirms ir jāizrauj un jāizmet pa logu. Pirms izrādes mani pasauc teātra direktors.

Tā un tā, miris Brežņevs, bet man tur tāds teksts - kad Brālītis Karlsonam pārmet, ka pelargonija taču varēja kādam vecītim uz galvas uzkrist, Karlsons atbild: "Sīka vienība! Viens vecītis vairāk vai mazāk!" Direktors saka - varbūt jūs to tekstu šovakar varat nerunāt? Ka teātrim nesanāk nepatikšanas...

Tajā vakarā to tekstu arī nepateicu. Kad jau bija zem zemes, atkal teicu, kā vajag."

Bet kā Tamāra Soboļeva savlaik uzzinājusi, ka būs jāatveido Brālītis? "Izlasīju uz tāfeles lomu sarakstus," atceras Tamāra. "Biju gan sākumā satraukusies, jo šķita, ka puiku lomas nu gan nevarēšu spēlēt, bet, kad sākām, tas bija brīnišķīgi!"

"Ar Nikolaju Šeiko bija ļoti jauka sadarbība," atceras Velta Skurstene. "Viņš pats bija simpātisks, inteliģents, būt ar viņu kopā - tas vien bija kaut kas! "Karlsons" mūs ļoti satuvināja."

Tamāra: "Mums bija lieliska kompānija! Trakāk jau vairs nevarēja!"

Velta: "Un Singa nekad nebija huligāns, bet līdz kaulu smadzenēm - Karlsons. Kārtīgs, absolūts egoists!"

Mākslinieces atzīst: komanda bijusi kā viens vesels: "Bijām vienkārši priecīgas, kas notika ar mums un ap mums."