Nav noslēpums, ka latviešu  mūzikas vēsturē ir divas pirmās operas. Pirmā iestudētā ir Alfrēda Kalniņa "Baņuta", bet pirmā sakomponētā  – Jāņa Mediņa "Uguns un nakts".

Stāsta muzikologs Oļģerts Grāvītis: "Kad 1920. gada 20. maijā Alfrēds Kalniņš Rīgā diriģē "Baņutu", Jānis Mediņš ar savu jauno kundzīti brauc apkārt pa Indijas okeānu uz Liepājas pusi. Kad viņš izkāpj Liepājas krastā, nesdams somā saglabāto ķieģeli - "Uguns un nakts” partitūru un saka - es  vedu uz Rīgu pirmo latviešu operu, viņam atsaka: nu, ko tu steidzies? Pirmā opera ir jau uzvesta -  tā ir "Baņuta”! Jānis Mediņš esot pat raudājis, un to var iedomāties – rakstīt Sibīrijas taigās, klīstot pa sniegiem, pa lediem, un, kamēr citi šauj, rakstīt notis...

Daži vecie latviešu strēlnieki atceras, ka aukstums bijis liels un uguni nevar iekurt, jo malkas nav, bet šitam čalim uz muguras - liela, bieza soma ar papīriem! Kautiņš esot bijis, lai saglabātu!

Nu, iedomājies, uzkurina ugunskuru un sadedzina tavu mūža darbu!”

Operu-diptihu komponists rakstīja sešus gadus: aizsāka 1913. gadā Rīgā, turpināja Pēterburgā, kurp devās, sākoties I pasaules karam, un pabeidza Sibīrijā. Operas pirmizrāde notika 1921. gadā Rīgā. Pirmo daļu skatītāji redzēja 26. maijā, bet otro daļu pēc pusgada – 8. decembrī. Pie diriģenta pults bija pats autors, režisēja Ērihs Lauberts, bet scenogrāfijas slēgtajā konkursā četru mākslinieku konkurencē bija uzvarējis Oto Skulme.

Oto Skulmes scenogrāfijas mets operai "Uguns un nakts"

---

Spožs bija arī solistu ansamblis. Spīdola – Milda Brehmane-Štengele, Laimdota – Ada Benefelde, bet Lāčplēsis – Ādolfs Kaktiņš – skatītājiem bija pazīstams jau no šīs lomas atveides Rīgas Jaunajā teātrī.

"Raiņa darba popularitāte bija tik liela, ka pirms operas pirmizrādes pie kases bija dubultas rindas divreiz apkārt opernamam un vēl līdz pat kanālam,” atmiņās dalījies komponists....

Valdības ložā sēdējuši Čakste un Meierovics, parketā – Satversmes sapulces locekļi. Pēc izrādes uz skatuves Jāņa Mediņa priekšā likti baltu krizantēmu kurvji, bet Raiņa rokās – pušķis. Dažas dienas vēlāk "Latvijas vēstnesī" parādās Jāņa Sudrabkalna recenzija: "Autors var būt mierā ar panākumiem – latvju mūzikā ir īsts liela stila monumentāls darbs”. 

Un tiešām – izvērstas ārijas, vadmotīvu sistēma, episki skati. Klātesošais Aleksandrs Glazunovs draugam Jāzepam Vītolam saka tā: "Ļoti labi instrumentēts. Skan!” Arī Alfrēda Kalniņa kartīte vēstī – "Par dižo, jauno darbu pateicos”.

Pēc kāda laika Mediņš operu pārstrādāja vienam vakaram un šādā redakcijā tā pirmoreiz izskanēja 1924. gadā. Operas direktors Jānis Zālītis "Jaunākajās ziņās" kompresiju vērtē pozitīvi: "Lai "Ugunij un naktij” kā operai mēģinātu atdabūt dzīvākas akcijas, autors drošu, pat nežēlīgu roku ķēries pie radikālākiem partitūras saīsinājumiem. Rezultātā radies darbs, kas nu viegli rādāms vienā vakarā. Mūziķis gan no šīs operācijas sajutīs zaudējumu, bet vienkāršs klausītājs laikam tomēr zināmu atvieglojumu”. Rainis ar 3. cēliena svītrojumu bijis neapmierināts, jo uztvēris to kā atteikšanos no revolūcijas idejas. 

Vēl pēc trim gadiem, 1927. gadā, Jānis Mediņš veic operas trešo redakciju, galvenokārt atvieglotas instrumentācijas virzienā, bet tā savu pirmuzvedumu piedzīvo tikai 1966. gadā jau pēc Zviedrijas emigrācijā mītošā komponista nāves. Šajā iestudējumā Lāčplēsis ir Maigurs Andermanis,  Laimdota Regīna Frīnberga, bet Spīdola – Žermēna Heine-Vāgnere, kura intervijā Latvijas Radio savulaik uzsvērusi: "Pie šīs episkās operas ķērās tradicionālā brigāde – Tons, Liepa un Lapiņš. Mēs, protams, ļoti respektējām autorus, abus ģēnijus - Raini un Jāni Mediņu. Opera mums tiešām bija liels dārgums... Runājot par patriotismu - to, ko mēs nesām savās sirdīs, to mēs izjutām arī šajā darbā un varējām parādīt izrādē. (..) Orķestris šeit ir ārkārtīgi bagāts. Arī mūziķi to ir atzinuši, ka Mediņš ietekmējies gan no Vāgnera, gan no Riharda Štrausa, un orķestrācija viņam ir ļoti bieza, sarežģīta, skaista, bet vokālās partijas nav vieglas, visiem tās uzliek ļoti atbildīgus uzdevumus.”

Kangara lomu šajā iestudējumā atveidoja mūsu varoņtenors Kārlis Zariņš. Lūk, arī viņa atmiņas: "Tas bija laiks, kad tādā veidā varēja izpaust savas nacionālās vēlmes, visus mūsu ideālus. Šī izrāde cēla garu gan mūsu izpildītājiem, gan klausītājiem. Un izmaiņas tekstā jau bija tikai vienā vietā, kur Melnais bruņinieks saka savu slaveno tekstu – "Es nāku no tatāriem", jo mums bija - "Es nāku no vakariem". Tā ka bija samainīti Rietumi ar Austrumiem.”

Jāņa Mediņa operas spēks ir ne tikai tās simbolismā un drāmas vērienā, bet arī muzikālajā fantāzijā un emocionalitātē.

"Es vienmēr esmu apbrīnojis Jāņa Mediņa milzīgo orķestrācijas mākslu un dramatisko vērienu. Ar "Uguni un nakti” ir iespējami tādi pilnīgi negaidīti režijas pavērsieni, kādus izveidoja Alvis Hermanis 1995. gadā, jau šodien par leģendu kļuvušajā iestudējumā," intervijā Latvijas Radio uzsver komponists Arturs Maskats. "Leģendārs tas ir ne tikai tāpēc, ka šis ir atjaunotā Baltā nama pirmais iestudējums, bet arī tāpēc, ka Hermanis piedāvā novatorisku režiju, kas Raiņa  simbolu drāmas mītiskos varoņus polifoni iepludina mūsdienu sociālpolitiskajos apstākļos, veidojot asprātīgu stilu kolāžu. To  drosmīgi uztver arī kostīmu māksliniece Večella Varslavāne, un mēs redzam, kā uz skatuves sadzīvo krāšņi barokālā oranžsarkanā Spīdola ar ekspresionisma grimu – Solveiga Raja un pelēko uzvalku armija vai džinsoti puiši, kuri, izjaucot  Latvijas kontūru, atklāj uzrakstu "Mainies uz augšu!”

"Uguns un nakts" pirmizrādes ansamblis 1995.gada 14.decembrī.
No labās: Laimdota - Ārija Bronka, Lāčplēsis - Aleksandrs Poļakovs, Melnais bruņinieks - Vladimirs Okuņs, diriģents - Aleksandrs Viļumanis, horeogrāfe - Zita Ersa, Spīdola - Solveiga Raja, Kangars - Kārlis Zariņš, Laimdota - Lilija Greidāne, Ragana - Karmena Zadovska, koncertmeistare - Laila Holberga. Andra Tones foto.

---

Tomēr leģendārs ir arī  pirmizrādes incidents, par kuru plašāk vēsta iestudējuma režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis: "Stundu pirms izrādes kāds piezvanīja uz Iekšlietu ministriju un teica, ka Operā paslēpta bumba. Tā bija pirmā izrāde pēc remonta...

Visus viesus smokingos un vakarkleitās izlika uz ielas, bet ar suņiem meklēja bumbu. Teātrī diriģenta istabā bijām palikuši es, Viļumanis un toreizējais Kultūras ministrs Jānis Dripe. Pēc kādas stundas policisti atnāca pie mums ar suņiem un teica, ka vienīgais, ko viņi atraduši, ir pie sarga atstātā tortes kaste, kas adresēta Alvim Hermanim.

Tur bija kaut kādas šokolādes. Un tad es atceros, ka producente Ieva Plaude policistam teica - kādam ir jāparakstās un jāuzņemas atbildība, ja mēs šovakar gribam spēlēt. Neviens negribēja parakstīt, un beigās pati Ieva parakstīja”.

Režisors Alvis Hermanis 1995. gadā

---

Tikām vairāki klausītāji viesnīcas "Rīga” restorānā baudījuši šampanieti un pēc laba laika atgriezušies operā, lai piedzīvotu vēsturisko pirmizrādi.

Andris Nelsons, kurš tolaik Operas orķestrī spēlēja trompeti, neslēpj: "Mani "Uguns un nakts” uzrunāja īpaši, jo tajā ir Vāgnera ietekme – tas ir ļoti jūtams. Un man šķiet, ka dramaturģija un muzikālā valoda ir  ļoti spilgta. "Uguns un nakts” ir starptautiska līmeņa darbs, varbūt arī saturiski tas uzrunā globālāk”.

Zīmīgi: pirmās brīvvalsts laikā Jāņa Mediņa "Uguns un nakts" bija visvairāk izrādītā latviešu opera. Ir laiks pie šī darba atgriezties!