Ir 1999. gada 12. jūnijs. Liepājas teātrī – pirmizrāde. Skatuves mūžu sāk Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokopera "Kaupēn, mans mīļais".

Rokoperas stāsts risinās laikā no 1919. līdz 1927. gadam, un tā centrā ir Ansis Kaupēns. Pirmā pasaules kara laikā dezertējis no Latvijas armijas un plašākai sabiedrībai nezinot, sešu gadu laikā nogalinājis 19 cilvēkus. Tiesā pirms pakāršanas Kaupēns labprātīgi atzinies savos noziegumos.

"Ļoti labi atceros to dienu... Kā jau parasti pirms pirmizrādēm, bija liels satraukums - šoreiz vairāku iemeslu dēļ, ne tikai tāpēc, ka Mārtiņš Freimanis debitēja uz lielās skatuves," stāsta Māra Zālīte.

"Arī man tas bija īpašs notikums - sevišķs personīgās dzīves periods, atgriešanās Liepājā.

Ļoti uzvilkta, elektrizēta atmosfēra valdīja Liepājas teātrī, kas tolaik bija izdzīvojis ne to skaistāko dzīves periodu. Šī izrāde bija plānota kā uzrāviens, kas varētu pamodināt kādus procesus, un man jau šķiet, ka tas arī izdevās.

Iestudējumā bija iesaistīta visa trupa, visi gāja ar misijas apziņu, ka jāizdara kas tāds, kas varētu izmainīt Liepājas teātra turpmāko darbību. Mākslīgi šo sajūtu radīt nebija iespējams," atceras Dzejnieka lomas atveidotājs Zigfrīds Muktupāvels.

Rosinājums leģendu par Kaupēnu celt uz skatuves nācis no Liepājas teātra. Laikā no 1999. līdz 2014. gadam tika nospēlētas 115 izrādes, kuras noskatījās 85 tūkstoši skatītāju.

"Mani uzreiz ieinteresēja tas fenomens, ka tauta glorificē šo slepkavnieku, laupītāju - nu, kā tas var būt, ka ažiotāža atgādina tiesas procesus no mūsdienām! Gribējās izpētīt, kur ir tas noslēpums, kur ir nobīde no elementārām morālām vērtībām," domīgi saka Māra Zālīte, vienlaikus neslēpjot gandarījumu: "Bija liels prieks, jo līdz ar šo izrādi Liepājas teātris atdzīvojās.

Uz izrādi brauca skatītāji ne tikai no Rīgas, bet veseliem autobusiem - arī no Latgales. Tas bija vienreizīgi...

Katra izrāde, cik vien es tur aizbraucu, bija satriecoši emocionāla. Stāvot uz skatuves blakus aktieriem, jutu vibrāciju gan burtiskā, gan garīgā nozīmē - zāle vibrēja, publika vibrēja, uz skatuves vibrēja. Tas bija ļoti dziļš pārdzīvojums."

Komponists Jānis Lūsēns, atliekot sāņus iesākto "Putnu operu", rokoperu "Kaupēn, mans mīļais" esot radījis divu mēnešu laikā.

"Pēc Zigmara Liepiņa rokoperas "Lāčplēsis" šis bija nākamais mēģinājums strādāt šajā žanrā," stāsta Jānis Lūsēns. "Savu darīja arī "Līvu" klātbūtne. Nevarēju iedomāties citu piegājienu. Tur ir daudzi raksturi, romantiskās līnijas. Paradoksāli, bet nebija nevienas izrādes, kurā publika neceltos kājās pēdējās dziesmas laikā, un tas nebija saprotams, jo teksts tur ir apokaliptisks, sevi noliedzošs. Tātad Māra dzejā ielikusi pārpasaulīgu kodu, un tas bija labi," atminas mūzikas autors.

Savu sajūsmu pauda ne tikai skatītāji. Labvēlīgas atsauces un teju vai patētiski slavinājumi lasāmi arī teātra kritiķu vērtējumos.

"Muzikālās un dramaturģiskās idejas aktualitātes un aktieratdeves ziņā izrādes nozīmīgums vairs komentārus neprasa," rakstīja Normunds Naumanis.

Arī Silvija Radzobe neskopojās ar emocijām, sakot - "izrādi skatoties, pirmo reizi desmit pēdējos gados sapratu, ka manas tiesības un pienākums ir būt brīvai un laimīgai”.

Savukārt muzikoloģe Inese Lūsiņa rokoperu "Kaupēn, mans mīļais" salīdzina ar Raiņa un Mediņa "Uguni un nakti”, Un piebilst, ka Lūsēna mūzika spējusi kļūt laikmeta un dvēseļu spogulis. Spējusi līdz ar Māru Zālīti stāstīt par cilvēka dabu un sniegt katarsi.

Izrāde tika izvirzīta vairākām nominācijām teātra balvai "Spēlmaņu nakts", Liepājas teātris ieguva pirmo Grand Prix šīs balvas vēsturē, sekoja arī citas godalgas, arī Lielā Mūzikas balva Jānim Lūsēnam, ko  2000.gadā viņš saņēma par muzikālajām izrādēm un devumu teātra mūzikas jomā.

Starp citu, "Spēlmaņu nakts" pat radīja īpašu kategoriju - Labākais muzikālais aktieris dramatiskajā teātrī - īpaši Zigfrīdam Muktupāvelam par Dzejnieka lomu.

"Taisnības labad jāsaka, ka biju priviliģētā situācijā," atzīst Zigfrīds. "Pirmām kārtām režisori no manis neprasīja ko īpašu - mans uzdevums bija cits. Otra lieta - Jānis Lūsēns jau pirms komponēšanas zināja, ka tieši es dziedāšu šo lomu. Viņš nu reiz mani pazīst no A līdz Z... Un tas, ka komponists komponē konkrētai balsij, ir cita situācija! Tāpēc man nebija grūti, jo uzdevums, kas tika uzdots, man atbilda tik lielā mērā, ka neko tur ne tēloju, ne spēlēju - kā jutos, tā darīju."

Māra Zālīte: "Man bija vajadzīgs varonis, kurā iekodēju savu vērtību sistēmu. Šis bija gadījums, kad gan Zigfrīda Muktupāvela personība, gan viņa Dzejnieks morāli uzvarēja. Kaut par līgavu Valiju jeb Latviju viņš saka - tu esi man nolaupīta."

Izrādes režisors bija Valdis Lūriņš, horeogrāfe – Tamāra Ēķe, scenogrāfiju radīja Rauls Zitmanis, bet kostīmus – Zigrīda Atāle.

Izrādē piedalījās ļoti plašs aktieru ansamblis. Valijas lomā bija Inese Caune un Inga Martinsone, arī Kaupēni bija divi – Ivars Stoņins un Mārtiņš Freimanis.

"Kaupēns bija gan lieliskais Ivars Stoņins, gan Mārtiņš Freimanis, kurš līdz ar šo izrādi sāka ceļu pie plašas auditorijas. Cīnījāmies, bet izdevās. Mārtiņš bija bez aktiera ambīcijām, savukārt Ivars bija lielisks aktieris. Bet Mārtiņš bija kā jau Mārtiņš," atceras Jānis Lūsēns.

Rokoperas "Kaupēn, mans mīļais" mūzika iemūžināta kompaktdiskā, tā dzīvo dažādās versijās koncertos, skanējusi arī Mežaparka estrādē, bet 2011. gadā atdzima muzikālā teātra Ars Nova versijā.

"Teksts viens pats, lai cik tas nebūtu spēcīgs, neaizlido, nepielido tik tuvu klausītājam," spriež Māra Zālīte.

"Rokoperas tapšanā mēs strādājām kā cimds ar roku - tas tik bieži negadās. "Kaupēnā" bija saplūsme ne tikai ar mūziku, bet arī ar izpildītājiem. Ir tādi laimīgi brīži, un šajā izrādē laimīgās stīgas nostiepās paralēli un uz tām varēja skaisti spēlēt..."