1985. gada 19. jūnijs. Jaunatnes teātrī Ādolfa Šapiro vadītais aktieru kurss rāda savu diplomdarba izrādi - Bertolta Brehta lugu "Trešās impērijas bailes un posts".

Uz skatuves - mūziķu ansamblis ar Andreju Laukmani un jaunie aktieri: Maija Apine, Ingrīda Grass, Aīda Ozoliņa, Elvīra Rimicāne, Līga Videniece, Ingūna Zemzare, Juris Žagars, Igors Ziemelis, Romāns Birmanis un Māris Andersons, kurš atceras: "Mūs tur tā izdresēja... Tobrīd sakrita visi apstākļi - gan ārējie, gan iekšējie, ka izrāde piedzima tieši tāda. Tas, ka klātesoša bija politiskā dvesma - tas vienkārši bija tāds laiks, un mākslinieki, būdami īpaši jūtīgi cilvēki, laiku jūt vislabvāk. Šapiro šo materiālu mēģināja taisīt arī ar krievu kursu, bet kaut kas neizdevās - tad nu mēs to gabaliņu uztaisījām."

Jautāts, kāds bijis šīs izrādes iestudēšanas laiks, Māris teic tā: "Darbs, kaifs, mežonīga pleca sajūta, vēlreiz darbs un totāla kopīguma, drusku pat tāda kā lidojuma sajūta.

To ļoti reti gadās piedzīvot pat dzīvē, nerunājot nemaz par skatuvi - ka ir tik izteikta kopības sajūta gan mums, aktieriem, kas tobrīd jauni un zaļi skraidīja, gan tehniskajiem cilvēkiem, gan pasniedzējiem. Bijām visi ciešā mijiedarbībā, bez falšuma.

Bijām tikai desmit aktieri, bet kā tas viss tika salikts! Jā, bija disciplīna, taču iekšējās attiecības tik un tā bija jaukas - tāpēc arī kaut kas tāds acīmredzot piedzima..."

Mākslas zinātniece Anita Vanaga: "Lugā ir 24 ainas, bet Ādolfs Šapiro izmantoja 13. Tēmas bij izteiktas virsrakstos: "Tautas vienotība", "Nodevība", "Sieva-žīdiete", "Spiedze" un citas. Tāpat kā Brehts, arī Šapiro uzskatīja, ka šiem ikdienišķajiem notikumiem jābūt saistītiem un ar mezglu punktiem akcentētiem. Saistījājelements bijA muzikālie priekšnesumi, kas Vācijā bija ļoti populāri - kabarē.

Ideja bija tāda, ka viens un tas pats cilvēks vienā brīdī var būt varmāka, bet jau otrā - upuris. Šaušalīgā transformācija bija tā, ka šie skaistie, balti tērptie jaunieši, kas rotaļīgi min riteņus, šis jautrais bariņš vienā brīdī pārvēršas par agresīvu pūli.

Runājot par nacistisko Vāciju, alūzijas par cilvēkiem šeit un tagad bija labi nolasāmas, ka ikdienišķā nodevība ir mums klātesoša vienmēr."

Scenogrāfs Andris Freibergs: "Šapiro sacīja - viss jātaisa atraktīvs, jo nopietnas lietas jāstāsta atraktīvā formā, tad tā morāle ir spēcīgāka. Skatuvisko ieceri varētu saukt par brīvo lidojumu. (..) Bija jauns aktieru kurss, jutu, ka ar velosipēdiem viņiem jāiebrauc teātra dzīvē. Plus vēl tas, ka 30. gadu beigās Vācijā velosipēds bija ļoti populārs braucamais - demokrātisks pārvietošanās līdzeklis. Taču izrādē tas kalpoja arī kā nopratināšanas atribūts.

Aktieriem tas viss patika, piestāvēja, viņi bija labā formā, ar labu izglītību - Šapiro viņus turēja stingri, bet vērtēja arī kā personības.

Tā ir tā jaukā, mazā distance, kas rada savstarpēju cieņu. Tas sildīja - šķita, ka tā viens otru labāk sadzirdam."

Aktierim Jurim Žagaram bija uzticēta arī lugas tulkotāja loma. "Tas bija interesanti! Šapiro arī patika, ka mēs ar tekstiem ņemamies. Bija atsevišķi slenga vārdi vai rupjības, kuru padomju laika vārdnīcās nebija, tāpēc nereti zvanīju Valentīnai Freimanei... Viņa tikai nosmaidīja, ka nevajag mulst, jo Brehts ir ļoti rupjš.

Brīvības alkas teātrī neapšaubāmi bija - bet dumpiniecisks jau bija pats Šapiro. Tāpēc mums tas šķita organiski un loģiski. Teātris vienmēr rezonējis ar to, kas notiek ārpus teātra sienām...

Bijām Venecuēlā, Peru, Minhenē, Rietumvācijā - nezinu, kā režisors to nomenedžēja, bet braucām uz vairākiem festivāliem."

Maijai Apinei par Sievas-žīdietes lomu tika Baltijas teātru festivāla balva.

Anita Vanaga: "Ādolfs Šapiro no Maijas Apines jeb Sievas-žīdietes ainas bija iemīļojis teicienu: "Viss sākas ar objektivitāti". Atmodas laikā izrādījās, ka Šapiro pats nonāca Sievas-žīdietes lomā kopā ar visu savu teātri un gaišajām iecerēm. Tur krustojās ļoti daudzas intereses, taču vienmēr atceros, ka paraksta tiesības bija tikai vienam cilvēkam...

Plāns par teātra reorganizāciju rezultātā izvērtās par visa teātra likvidāciju. Teātris, kurā strādāja vislabākais režisors, tika aprakts dzīvs kopā ar visu trupu.

Ar visiem, kas tur atradās."

Kā zināms, Ādolfa Šapiro veikums Jaunatnes teātrī 20. gadsimta 60. un 80. gados iekļauts Latvijas Kultūras kanona "Skatuves mākslas” vērtību sarakstā...