Šoreiz vēstām par Latvijas Nacionālajā operas vēsturē nozīmīgu lappusi, par kuru palicis maz (praktiski - nemaz!) skanisku liecību.

Nav ne tikai izrādes ieraksta, bet pat neliela fragmenta, tomēr vērts ir par to atgādināt. Un tas ir Bendžamina Britena operas "Pīters Graimss" iestudējums 1964. gada nogalē, pirmais šī skatuves darba īstenojums kādreizējā Padomju Savienībā.

Ieceres autors bija Operas režisors Jānis zariņš, kurš pēc 10 Anglijā pavadītiem gadiem nesen bija atgriezies Rīgā. Londonā viņš savulaik bija redzējis šīs operas iestudējumu Karaliskajā operā un nolēma riskēt arī Rīgā. Riskēt tādēļ, ka tā bija gan mūziķiem, gan arī klausītājiem sveša, neapgūta teritorija – īsteni laikmetīga mūzikas valoda, sarežģīta gan vokāli, gan instrumentāli, ar simfonisku elpu un nozīmīgām simfoniskām epizodēm – sešām jūras interlūdijām, daudz ansambļu, daudz koru. Tomēr radošajā komandā ir vadošie Operas spēki – scenogrāfs Edgars Vārdaunis, diriģents Edgars Tons, galvenajās lomās Žermene Heine-Vāgnere un Regīna Frinberga, bet titullomā Miķelis Fišers un Kārlis Zariņš, kurs jau pirms gada bija bija dziedājis šo lomu koncertatskaņojumā Ļeņingradas filharmonijas Baltajā zālē, pašam B.Britenam klātesot.

Mēnesi pirms gaidāmās pirmizrādes Rīgā ar lieliem panākumiem viesojās Londonas Covent Garden kameroperas trupa ar trim Britena operām – "Lukrēcija", "Skrūves pagrieziens" un "Alberts Hērings", un līdz ar trupu Rīgā ieradās arī pats Bendžamins Britens. Viņš tika uzaicināts arī uz tikšanos ar "Pītera Graimsa" iestudējuma radošo komandu, kas varēja viņam parādīt scenogrāfijas un tērpu metus...

Ar Britena svētību izrāde tapa, un 8. decembrī vērās priekškars. Viena pēc otras parādījās recenzijas.

Muzikoloģe Tajana Kuriševa raksta: "Jaunais iestudējums atstāj klausītājos spēcīgu un dziļu iespaidu. Tas nav tikai Britena operas nopelns vien, šeit jārunā arī par skaņdarba sekmīgo muzikālo un skatuvisko interpretējumu.

Šīs operas mūzikas un izrādes sarežģītība vēl stipri sajūtama, daudziem dziedoņiem jāiedzīvojas savos tēlos, jāpilnveido līdz sīkākajām detaļām arī muzikālais priekšnesums.

Tomēr nav šaubu, šis uzvedums ir mūsu operas teātra radošs panākums."

Profesors Jānis Torgāns, kurš iesaukts Padomju armijā, tolaik izrādi neredzēja, bijis liecinieks dažādām atsauksmēm...

Vizbulīte Bērziņa: "Ja nākdami uz teātri sevi noskaņosim tikai vienam vilnim — viegli uztveramām melodijām, tad mājas aiziesim vīlušies. Ne tādēļ, ka te nebūtu skaistu melodiju (to te bezgala daudz!), taču tās veidotas pēc citām likumībām. Britena mūzika nenomāc dziedātāja balsi, kaut arī partitūra izvirza augstas prasības kā solistiem, tā korim. Mūsu teātra kolektīva "Pītera Graimsa" uzvedums ir liela uzvara. Ja operas iestudēšanas laikā vēl bija dzirdama viena otra skeptiska doma par mums tik neparasto Britena mūziku, tad šodien mūsu dziedātāji operu iemīlējuši."

Vija Muške laikrakstā "Literatūra un Māksla": "Opera nav pārāk sarežģīta klausītāju uztverei, jo mūzikas tēli ir reljefi un individuāli spilgti, tie paliek atmiņā jau pēc nedaudz reižu dzirdēšanas. Toties izpildītāju meistarībai Britena mūzikas valoda uzstāda ļoti augstas prasības. Uzveduma muzikālais vadītājs E. Tons un otrais diriģents J. Lindbergs droši un mērķtiecīgi vada izpildītāju kolektīvu, veiksmīgi pārvarot sarežģītās partitūras grūtības.

Nebūs pārspīlēts, ja teiksim, ka mūsu operas korim nekad vēl nav bijuši tik sarežģīti, bet reizē arī interesanti uzdevumi kā B. Britena operā 20. gadsimta operu uz vedumu virknē "Pīters Graimss" neapšaubāmi ir viena no interesantākajām un veiksmīgākajām izrādēm.

Gribas novēlēt Pīteram Graimsam ilgu mūžu Rīgas jūras līča krastā."

Un tomēr šis vēlējums paliek neīstenojies. Un par to liecina režisora Kārļa Liepas rakstītais: "Publikas vērtējumam nodevām pasaulē atzītā angļu komponista Britena operu "Pīters Graimss", kā mums pašiem likās — interesantu un ierosinošu izrādi.

Taču mūsu ieguldītais darbs nesasniedza mērķi — zāle bija pustukša. Kāpēc? Varbūt atbilde jāmeklē ne tikai mums, bet plašākai sabiedrībai.

Jāsaprot, ka mūzikas izpratne ir arī estētiskās audzināšanas rezultāts, Domāju, ka ne mums, ne sabiedrībai nevar palīdzēt paviršas, šauri subjektīvas kritiķu recenzijas par atsevišķām mūsu komponistu operām. Šī kritika nereti no svaru kausiem nomet konkrētā muzikālā darba atzīstamās vērtības un sabiedrisko nozīmību. Bet varētu būt tā, ka rakstītais vārds ieinteresē, aicina, liek pārdomāt..."

Un noslēgumam vēl Vijas Briedes rezumējums: "Klausītājs nebija pieradis pie šādas laikmetīgās mūzikas un nepieņēma tās rečitējošo, dažubrīd uz patoloģijas robežas balansējošo dramatiski ekspresīvo stilu, kurā nebija plūstošu, ausij tīkamu melodiju. Tomēr šis iestudējums bija jauns sasniegums teātra laikmetīgo māksliniecisko meklējumu ceļā."