Režisora Alvja Hermaņa iestudētā Alekseja Arbuzova luga "Mans nabaga Marats" tiek uzskatīta par vienu no Jaunā Rīgas teātra zelta fonda izrādēm. Ar šo iestudējumu auguši un veidojušies arī šodienas Jaunā Rīgas teātra vadošie aktieri Baiba Broka, Andris Keišs un Vilis Daudziņš.

Izrādes mūžs bijis gana garš. Pirmizrādi tā piedzīvoja 1997. gada 17. septembrī, un repertuārā bija iekļauta 15 gadu garumā. Pēdējā izrāde tika demonstrēta Latvijas Televīzijas tiešraidē 2011. gada 30. decembrī.

Aktieri Baiba Broka, Vilis Daudziņš un Andris Keišs izdzīvo vairākus periodus savu varoņu dzīvē: blokādes laiku Ļeņingradā, pēckara laiku un tā saukto atkusni pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā. Vai, mainoties laikam, mainījušās arī jūtas mīlas trīsstūrī? Romantiska, mazliet smeldzīga, bet izcila psiholoģisko attiecību spēle.

"Paradokss - padomju "viltnieka" Arbuzova luga ar savu mūžīgo mīlas trīsstūri izrādās pārdzīvojusi pašu valsts iekārtu, un ir saistoša "modernajam cilvēkam" un tuvina paaudzes," - tā savulaik rakstīja Normunds Naumanis.

Šī izrāde ir par mīlestību, par jaunības ideāliem, par alkām pēc sapratnes, par sapņiem un realitāti. Divi puiši un meitene apstākļu sakritības dēļ satiekas vienā no nedaudzajām grūstošas mājas drošības saliņām: Marata dzīvoklī. No šīs piespiedu tikšanās izaug draudzība un mīlestība. Kurš īstais? Atbilde uz šo jautājumu tiek meklēta 20 gadu garumā: no 1942. gada Ļeņingradas blokādes ziemas līdz pat 60. gadu pacilājošajai atmosfērai.

Vispārējā 90. gadu teātru krīze skar arī Jauno Rīgas teātri. Uz izrādēm neviens īpaši nelaužas. Lai tukšums nerēgotos tik baiss, lielo skatītāju zāli līdz pusei aizvelk ar aizkaru.

Un vārdu salikums "Jaunais Rīgas teātris" pēc pirmajiem Hermaņa eksperimentālajiem formas meklējumiem kaut ko izsaka tikai teatrāļiem.

Par šo laiku stāsta teātra zinātniece Guna Zeltiņa: "Šis iestudējums tapa laikā, kad tradicionālais latviešu psiholoģiskā teātra modelis kārtējo reizi tika noliegts. Burtiski pirms gada bija tapis "Nepanesamā teātra artelis" ar Dž. Dž. Džilindžeru, Gati Šmitu un Viesturu Kairišu priekšgalā - viņi pasludināja, ka tradicionālais teātris Latvijā ir miris. Arī citi režisori bija apmulsuši, jo tobrīd liels akcents tika likts uz formas meklējumiem.

Arī Jaunais Rīgas teātris sāka ar ļoti spilgtiem formas meklējumiem - tās bija izrādes "Marķīze de Sada", "Doriana Greja ģīmetne". Un te pēkšņi Alvis Hermanis paziņo, ka forma iznīcina teātri un ka viņš grib atgriezties pie kaut kā īsta, vienkārša, sirsnīga un mīļa...

Viņš nāk ar veco, padomju laikā uzrakstīto Alekseja Arbuzova lugu, kurā ir tikai trīs darbojošās personas, nav nekādu ārkārtēju notikumu. Viņš arī pasaka, ka šeit nebūs ne pirotehnisku brīnumu, ne arī kādu citu ekstravaganču - tas vienkārši būs stāsts par mīlestību. Alvis ar šo iestudējumu vēlējās godināt savu vecāku paaudzes vērtības, turklāt runāt par šīm vērtībām no šodienas cilvēka viedokļa. Izrāde bija veidota estētiskā minimālismā, un visi šīsdienas meistari, tolaik vēl savu aktiergaitu sākumā, bez pozām, žestiem, psiholoģiskā teātra štampiem izdzīvoja mīlas stāstu par cerībām, zaudētām ilūzijām un to, ko cilvēki izdara ar savām dzīvēm pārprasta pienākuma vārdā."

Lūk, Marata istaba ar skaliņos noplucināto bufeti, uzlidojumos drebošajām tasītēm, krāsniņu, raibo tepiķi pie sienas, cidoniju ievārījuma bļodiņu uz galda, lēno fokstrotu un citām kādreizējā skaņu tehniķa Viļņa Mazuļa savāktām autentiskām padomju laika dziesmām.

Ļika, Ļeoņiģiks, Marats – cilvēki ar kļūdām, Broka, Daudziņš, Keišs – talantīgi. Tā secina Undīne Adamaite.

Tolaik – 1997. gadā visi trīs ir jauni aktieri, un Andris Keišs, kuram Marats ir pirmā loma Jaunajā Rīgas teātrī, atzīst, ka tolaik bijis kumeļš un nesapratis, par ko īsti ir stāsts: "Mēs sākām ļoti dažādi – Baiba bija noķērusi vispareizāko "Marata" spēlēšanas veidu – nedaudz ārišķīgu, taču psiholoģiski attaisnotu. Es savukārt biju tikai tāds psiholoģiskais Es dotajos apstākļos, bet Vilis sākumā neskopojās ar krāsām. Tikai pēc 2005. gada nonācām vienā emocionālajā zonā un izrāde ieguva brīnišķīgu skaņu; tas arī bija pirmais iestudējums, kas savāca pilnu zāli Jaunajā Rīgas teātrī! Tāpēc, ka par mīlestību... Mēs spēlējām melodrāmu un darījām to ļoti godīgi, arī dramaturģija ir brīnišķīga. Luga jau bija nospēlēta padsmit sezonu, un vēl tad pēc izrādes sēdējām un sapratām, ka iespējams analizēt situācijas un tekstus. Visu laiku to attīstījām! Arī tīri cilvēciski bijām satuvinājušies, bija daudz notikumu, kas atgadījās izrādes spēlēšanas laikā - piemēram, Vilim aizgāja tēvs, bet vakarā jāspēlē "Marats"...

Tā istaba bija tik pilna piedzīvota ar mūsu emocijām!

Jutām - ieejot tajā zaļajā istabā, pašas no sevis atveras jūtas, kurās burtiski varēja peldēt..."

"Izrādes pamatintonācija ir ļoti intīma uzticēšanās. Un tik īstu es to teātrī sen nebiju izjutusi," par iestudējumu reiz rakstīja Henrieta Verhoustinska. Bet kāda intonācija bijusi prātā režisoram Alvim Hermanim?

"Ja abstrahējamies no sižeta un fakta, ka stāsts ir par padomju romantiku, iestudējums veidojās kā mākslinieciska programma ilgākam laikam. Biju tikko kļuvis teātra mākslinieciskais vadītājs, sanāca jauni aktieri, radās jauna trupa. "Marats" bija tāda mākslinieciska koncepcija ilgākam laikam intonācijas ziņā. Cilvēciska, harmoniska. Tolaik šķita, ka ar tādu izrādi vajag sākt," atceras Alvis Hermanis.

"Alvim Hermanim tas bija pirmais tik neparastais darbs - it kā tradicionāls, kas vienlaikus tomēr nebija tradicionāls, jo pierādīja, ka Jaunais Rīgas teātris nebūs tikai formas meklētājs - tur būs meklējumi dažādos virzienos," uzskata Guna Zeltiņa.

"Man tā bija pirmā izrāde, ko iestudēju pie Alvja," stāsta Baiba Broka. "Biju redzējusi visus iestudējumus, kurus Alvis līdz tam bija veidojis, un bija radies zināms priekšstats, kā viņš strādā - tie bija gluži citāda veida uzvedumi. Tāpēc biju ļoti patīkami pārsteigta, ka varējām saprasties arī reālistiskā teātra žanrā, ka viņš tik ļoti mums uzticējās, ļāva katram iet savu ceļu, līdz beigās tomēr satikāmies."

Vilis Daudziņš: "Biju klāt dienā, kad Alvim doma par "Marata" iestudēšanu bija iešāvusies prātā... Viņš bija pārlasījis Arbuzova lugu un sapratis, ka jātaisa. Sākām ar to, ka uzaicinājām teātra zinātnieku Gunnaru Treimani, kurš personīgi bija pazinis Arbuzovu, un lūdzām, lai izstāsta visu sīki un smalki - kā Arbuzovs dzīvojis, kā šo lugu rakstījis, kas spēlējis tajā vai citā iestudējumā. Tad sākās rūpīgs darbs."

1964. gadā tapusī luga "Mans nabaga Marats" bija populārākais Arbuzova teātra darbs, kas iestudēts rietumos. Tas ļāva autoram ceļot un labi dzīvot, ko Arbuzovs arī labprāt darīja, jo Maskavas literātu aprindās bija pazīstams ar savu izsmalcināto gaumi un pelnīti iemantojis estēta un pedanta slavu.

Arbuzovs mīlēja atpūsties un strādāt Rīgas Jūrmalā, Rakstnieku daiļrades namā, tur tapušas arī viņa slavenās lugas, no kurām vairākas uzticētas režisoram Ādolfam Šapiro. Bet 60.– 70. gadu Latvijas teātra aina nebija iedomājama bez leģendārās Drāmas teātra izrādes - šī paša Marata, kurā Veras Baļunas režijā spēlēja to laiku jaunatnes elki - Antra Liedskalniņa, Gunārs Cilinskis un Jānis Kubilis. Viņu sniegums dažiem bija prātā vēl, arī Jaunā Rīgas teātra Maratu vērtējot.

"Manai sievasmātei mūsu "Marats" nepatika, jo tomēr Liedskalniņa bija daudz labāka un Kubilis, sievasmātes mīļākais aktieris, arī bija labāks, tā ka es varēju pastāvēt pie ratiem," smejas Andris Keišs.

Pēc desmit gadiem repertuārā bija plānots nospēlēt pēdējo izrādi "Mans nabaga Marats". Bet, kad Alvis Hermanis, aktieriem nezinot, kādu dienu noskatījās izrādi vēlreiz, secināja, ka nav neviena īsta iemesla, lai to no repertuāra noņemtu. Daudzi uz šo izrādi nāca vairākas reizes: paši skatījās no jauna un veda bērnus - padsmitniekus.

Undīni Adamaiti citējot: "Un var tikai pabrīnīties, ka izrāde, kas savulaik izmaksājusi vien tik, cik krāsas bundža istabas Staļina laika tipiskajām jēli zaļajām sienām, daudziem kļuvusi tik dārga."