1940. gadu otrajā pusē iestudēta Nila Grīnfelda opera "Rūta" un Anatolija Liepiņa balets "Laima", bet tas tad arī viss latviešu padomju operas un baleta repertuārs. Tāpēc komponistu savienības jaunrades sanāksmēs dedzīgi tiek spriests par jauna skatuves darba nepieciešamību.

Izraudzīties sižetu baletam talkā aicināti arī literāti, kuru uzmanību piesaista Raiņa luga "Spēlēju, dancoju". Libretistu darbu gan stipri apgrūtina lugas sarežģītā simbolika un lielais darbojošos personu skaits, jo līdzās galvenajiem varoņiem - Leldei, Zemgum un Totam ir arī pasaku un teiku tēli. Atspoguļojot sižeta pamatlīniju – Tota cīņu par Leldi – jeb brīvi, libreta pirmajam variantam dots nosaukums "Lelde", bet otrajā lugas 5 cēlienu darbība saīsināta līdz trijiem. Muzikālās dramaturģijas centrā ir Kalves skats, kad Tots rūdās par cīnītāju. Bet rūpējoties par skatuviskā risinājuma iespējām, libretam pēdējo slīpējumu piešķir jaunais horeogrāfs Jevgēņijs Čanga, kurš Rīgā ieradies mācību brīvlaikā. Jau pirmajā tikšanās reizē ar komponistu Čangam iepatīkas Skultes krāšņā mūzika.

Doma par tautas atbrīvošanu no feodālās varas kļūst par baleta centrālo tēmu, bet simboliskā līnija iegūst jaunu izteiksmi mirdzošā Saktā - tautas laimes un brīvības personificējumā. Tādējādi top arī jaunā baleta nosaukums "Brīvības sakta".

"Brīvības sakta" tiek kaldināta vairākus gadus. Sevišķi ražīgi Skulte strādā vasaras atvaļinājuma laikā, atpūšoties skaistās Ogres apkārtnē. Reizi nedēļā pie viņa ciemojas horeogrāfs Jevgēņijs Čanga un diriģents Arvīds Jansons, apspriežot arī Skultes ieceri radīt šo darbu kā simfonizētu baletu-drāmu, kurā vadmotīvi mūzikā atklātu ne vien darbību, bet arī dziļākus psiholoģiskos aspektus.

1950. gadā Jevgēņijs Čanga atgriežas no studijām Maskavā, slavenajā Valsts teātra mākslas institūtā un "Brīvības sakta" kļūst par viņa diplomdarbu, kas novērtēts ar visaugstāko atzīmi. Arī Skultem šis ir lielu radošo panākumu gads. Viņa vārds lasāms simfonisko koncertu programmās un kinofilmu afišās, turklāt 9. maijā ar Arvīdu Jansonu pie diriģenta pults beidzot notiek arī baleta "Brīvības sakta" pirmizrāde. Divās sezonās notikusi 21 izrāde, tad - pēc triju gadu pārtraukuma, gatavojoties viesizrādēm Maskavā - 1955. gadā pirmizrādīta otrā redakcija un kopumā nospēlētas 59 izrādes. Kā stāsta baleta vēsturniece un pedagoģe Gunta Bāliņa, iestudējumi bijuši visai atšķirīgi.

Jauno baletu "Brīvības sakta" plaši analizē arī mūzikas kritiķi. Jēkabs Vītoliņš laikrakstā "Literatūra un māksla" vērtē, ka "Skultes mūzikai ir spilgts, tēlains raksturs, tā labi izsaka žestu un kustību, ir plastiska un skaidra. Komponists jūt skatuvi, domā ar īstu mūzikas nervu, spēj droši un vērienīgi veidot lielu mūzikas formu.” Visi tautas tēli, pozitīvās personas raksturotas ar latviešu tautas mūzikas intonācijām, savukārt negatīvie - ar skarbām, asām harmonijām un rupju šķautņainu ritmiku un melodiku. "Baletu var klausīties kā īstu simfonisku mūziku." To akcentē arī Arvīda Skultes audzēknis - komponists un ērģelnieks Aivars Kalējs.

""Brīvības sakta" ir jauna veida balets latviešu mūzikas vēsturē", 1950. gadā raksta muzikologs Oļģerts Grāvītis.

"Še muzikālā valoda nav saskaldīta atsevišķos posmos. Komponists veidojis nepārtrauktas attīstības pilnu mūziku, rezultātā radot simfonisku baletu."

Savukārt Valērijs Zosts laikrakstā "Cīņa" gan slavē iestudējumu un visus tajā iesaistītos, tomēr piebilst, ka derētu nelieli īsinājumi mūzikā. "Turklāt vietumis komponists pārlieku šķiedies ar izteiksmes līdzekļiem, tāpēc orķestra krāsu sabiezinājumi noved pie klausītāja uzmanības pāragras nogurdināšanas."

Izrādes panākumu kaldināšanā liela loma ir arī dekorācijām un kostīmiem. Skatuvisko ietērpu veidojis operteātra galvenais scenogrāfs Arturs Lapiņš, kurš baleta varoņiem licis darboties senatnīgā vidē. Savukārt 1955. gada iestudējumā scenogrāfiju veidojis Edgars Vārdaunis, orķestri vadījis diriģents Edgars Tons.

"Mūzika ir ļoti dejiska, jo Skulte juta un saprata, kas baletam vajadzīgs," atzīst Aivars Kalējs.

Orģiju karaliene, lunkana plēsoņa, himēra un elles meita - tā savulaik raksturota leģendārā baleta prīma Velta Vilciņa baroneses lomā. Baroneses dejotais "Bolero" pirms dažiem gadiem ieguva jaunu dzīvību, simfoniskajam orķestrim pievienojot dīdžeja izpausmes un saksofona balsi. Aranžējuma autori - Niks Gothams un DJ Monsta.